Vai Putins izšķirsies pielietot Ukrainā kodolieročus? Šādi draudi nav lieli, taču tos nedrīkst izslēgt

Paša briesmīgākā kara scenārija visdetalizētākā analīze

Krievijas kara doktrīna lielā mērā balstīta kodolieroču pielietošanā. Taču, pirmkārt, runa nav par tiešu to pielietošanu kaujas laukā, bet gan par spiediena izdarīšanu uz pretinieku, demonstrējot gatavību izšķirties par eskalāciju. Vai Putins rīkojas saskaņā ar šo stratēģiju, kad tikai ļauj noprast par iespējamiem kodoltriecieniem Ukrainai, grūti spriest. Tikpat grūti nojaust, kādiem objektiem Krievijas Federācija varētu uzbrukt. Eksperti vienisprātis ir tikai par to, ka kodolieroču pielietošanas risks šodien ir zems, lai gan ne nulles līmenī, bet gatavošanos triecienam Maskava pagaidām noteikti nav sākusi. Pretējā gadījumā to ar ļoti lielu ticamības pakāpi būtu pamanījuši Rietumu izlūkdienesti. "Meduza" ir izanalizējusi Krievijas kodolstratēģijas praktiskās realizācijas perspektīvas, lai gan par to patiesībā neviens gandrīz neko nezina.

Relatīvi īss šī teksta saturs

Krievijas kara teorētiķi kodolieročus uzskata par ļoti svarīgu visas valsts kara doktrīnas sastāvdaļu. Šajā ziņā starp Krieviju un ASV pastāv ļoti liela atšķirība. Tā izveidojās 1980. gados tā saucamāsprecizitātes revolūcijas rezultātā, kas Amerikas acīs kodolieročus padarīja ja ne par bezjēdzīgiem, tad par nebūt ne pašu svarīgāko pretinieka piespiešanas instrumentu.

Turpretī krievu militārpersonas kodolarsenālu (pirmām kārtām nestratēģisko) uzskata par galveno trumpi, ko var pretstatīt augsti tehnoloģiskajiem Rietumu ieročiem. Par svarīgāko to pielietošanas faktoru tiek uzskatīta psiholoģiskā ietekme uz pretinieku, bet konkrēti - apņēmības demonstrēšana paaugstināt eskalācijas temperatūru līdz brīdim kamēr netiks apturēta hipotētiskā agresija un nebūs noslēgts miers "uz Krieviju apmierinošiem nosacījumiem".

Salīdzinājumā ar šo uzdevumu tieša ieroču pielietošana kara mērķu sasniegšanai tiek atbīdīta otrajā plānā. Saskaņā ar Krievijas atturēšanas sistēmu, pirms konflikts nonāks tādā stadijā, tam jāpārvar veselas "atturēšanas kāpnes". Uz katra to pakāpiena kodolieroči vai to pielietošanas draudi pilda savu uzdevumu. Turklāt nevis izolēti, bet kopā ar citiem ietekmēšanas veidiem - konvencionālajiem augstas precizitātes ieročiem, kiberuzbrukumiem, ekonomiskajiem pasākumiem un tamlīdzīgi.

Turklāt visa šī kara stratēģu rūpīgi izstrādātā sistēma balstās aizsardzības kara scenārijā, kad nav šaubu par to, kas ir un kas nav mērķis, ko nepieciešams aizsargāt, paaugstinot eskalācijas līmeni. Kā iespējams aizstāvības stratēģiju pielāgot agresīva kara gadījumam ar jaunu teritoriju sagrābšanu, nav skaidrs. Nav skaidrs arī tas, kā tieši augstākā Krievijas vadība realitātē interpretēs teoriju, jo līdz šim pat mazāk apšaubāmi militārie lēmumi tikuši pieņemti nebūt ne saskaņā ar "mācību grāmatu".

Neskaidrība, kas apvij jautājumus par kodolieroču pielietošanu, ir milzīga. Eksperti bieži nespēj vienoties pat pamatjautājumos. Taču tajā pašā laikā neskaidrība ir atturēšanas sistēmas pamatīpašība ("nevis gļuks, bet fīča"), jo vairumā gadījumu puses apzināti pieļauj savu vārdu un darbību interpretācijas iespējas, liekot pretiniekam minēt, kāda varētu būt iespējamā atbilde uz viņa rīcību.

Tos jautājumus, kuros gandrīz visi eksperti ir vienisprātis, iespējams apkopot divos plašos spriedumos:

• pirmkārt, lai gan kodolieroču pielietošanas draudi pastāv un tie nelīdzinās nullei, bet kopš kara sākuma Ukrainā tie ievērojami pieauguši, tie joprojām nav pārāk lieli. Tie nav salīdzināmi, piemēram, ar to, kas pasaulei draudēja Karību krīzes laikā;
• otrkārt, ja Krievijas vadība izšķirsies pielietot nestratēģiskos kodolieročus, mēs gandrīz droši par to uzzināsim priekšlaikus. Taču pagaidām mēs to nezinām, un tātad gatavošanās vēl nav uzsākta.

Ko eksperti zina un ko nezina par Krievijas kodolstratēģiju?

Īsumā. Pat ļaudis, kas ilgus gadus pētījuši kodolieroču pielietošanas stratēģiju, atzīst, ka šajā nozarē maz ko var apgalvot ar drošu pārliecību. Problēma ir tajā, ka puses apzināti cenšas viena otru maldināt par saviem patiesajiem plāniem, bet reālas kodolieroču pielietošanas pieredze aprobežojas ar amerikāņu triecieniem Hirosimai un Nagasaki.

Detalizētāk. Liela daļa informācijas, kas attiecas uz Krievijas bruņojumu un stratēģiskajiem plāniem, tajā skaitā arī uz kodolieroču pielietošanas principiem, kā jau paredzams, ir noslepenota. Tas ir galvenais, kas jāsaprot, meklējot atbildes par kodolieročiem pie ekspertiem vai zinātniskajā literatūrā. Tā nenoslepenotā informācija, uz kuru nākas paļauties šajā sfērā, ir ierobežota:

• ar oficiālajiem dokumentiem - Krievijas Federācijas valsts politikas pamatiem kodolatturēšanas jomā; Krievijas Federācijas nacionālās drošības stratēģiju līdz 2020. gadam; Krievijas Federācijas kara doktrīnu;
• ar visai plašu to krievu kara zinātnieku atklāto zinātnisko literatūru, kas savos rakstos apspriež kodolieroču pielietošanas teorētiskās iespējas un veidus;
• ar Rietumu izlūkdienestu slepenajām ziņām, kas reizēm nokļūst plašsaziņas līdzekļos;
• ar eksperimentāliem pētījumiem, kas balstīti "stratēģiskās spēlēs", kurās tiek modelēta militārpersonu uzvedība tajā vai citā eskalācijas pakāpē.

"Krievijas Federācijas valsts politikas pamati kodolatturēšanas jomā" ir pats svarīgākais atklātais dokuments par šo tēmu. Tas sastāv tikai no sešām lapaspusēm un izceļas ar ārkārtēju lakonismu. "Pamati" nosaka priekšnoteikumus, kas paver Krievijai iespēju kodolieroču pielietošanai:

• tas ir vai nu atbildes kodoltrieciens, (reaģējot uz ballistisko raķešu startu, kas uzbrūk Krievijas Federācijas un/vai sabiedroto teritorijai, uz kodolieroču pielietošanu šajās teritorijās un uz jebkuru, tajā skaitā uz konvencionālu, triecienu, kas var novest pie Krievijas kodolspēku atbildes izjaukšanas);
• vai kodolatbilde uz konvencionālu karu, kas ietverta jau labi zināmajā formulējumā - "agresija pret Krievijas Federāciju, izmantojot parastos ieročus, kad apdraudēta pati valsts pastāvēšana". Dokuments nesniedz nekādus skaidrojumus par to, kā konstatēt, kad iestājas šāds apdraudējums, un tāpēc tas pieļauj plašas interpretācijas iespējas.

Katrā gadījumā, lēmumu par kodolieroču pielietošanu pieņem Krievijas prezidents.

Zināšanas par Krievijas kodolstratēģiju, protams, neaprobežojas ar "pamatiem" un citiem oficiālajiem dokumentiem. Pastāv visai plašs krievu kara teorētiķu literatūras saraksts. Viņu darbi līdz zināmai pakāpei var atspoguļot to kodolstratēģijas izpratni, kurā balstīti jau slepenie dokumenti, kam pētniekiem piekļuves nav.

Šie darbi tiek aktīvi pētīti. Tā 2020. gadā amerikāņu pētnieki Mihails (Maikls) Kofmans, Aņa Lukjanova-Finka un Džefrijs Edmonds ķērās pie vairāk nekā 700 atturēšanas stratēģijai veltītu publikāciju sistemātiskas analīzes un sniedza plašu ziņojumu par to, kādus kodolieroču pielietošanas scenārijus paredz krievu kara teorētiķi. Tajā pašā laikā autori atzīst, ka to, kas atklāti aprakstīts oficiālajos dokumentos ("Valsts politikas pamatos" un citos), nepieciešams interpretēt ārkārtīgi uzmanīgi, jo šādi dokumenti, pirmām kārtām, tiek rakstīti priekš potenciālā pretinieka un vairāk slēpj, nekā vēlas atklāt.

Tad kādā gadījumā Krievija var pielietot kodolieročus?

Īsumā. tas nav zināms.

Detalizētāk. Kofmans un līdzautori savā apskatā detalizēti apraksta, kā rezultātā radās un kā tika izstrādāta mūsdienu Krievijas kodoldoktrīna. Vēl 1980. gados kara stratēģi un augstākā vadība saskārās ar problēmu - ieroču "precizitātes revolūciju" -, ko "izprovocēja" satelītu navigācijas izgudrošana un ciparu tehnoloģiju attīstība Rietumos.

Krievu militārpersonas sāka bažīties par masveida gaisa-kosmisko uzbrukumu, kurā Savienotās Valstis izmantos augstas precizitātes tāla darbības rādiusa ieročus, radioelektroniskās karadarbības līdzekļus, taktisko un tālās darbības aviāciju, visam šim arsenālam vai tā daļai dodot triecienus tieši no ASV teritorijas. Ap 2000. gadu vidu Krievijas puses galvenās bailes koncentrējās ap ilgstošas gaisa kampaņas draudiem, kas varētu paralizēt Krievijas Federācijas bruņotos spēkus un varētu nodarīt nepieļaujamu kaitējumu valsts kritiskajai infrastruktūrai. Reaģējot uz šo apdraudējumu, tika izstrādāta mūsdienu atturēšanas stratēģija, kurā kodolieroči spēlē galveno lomu, raksta kara analītiķi:

Krievijas stratēģijas uzdevums, apvienojot kodol un konvencionālo atturēšanu, ir atrisināt tiešas eskalācijas dilemmu, kas radās, pateicoties spēku elastības un iespēju trūkumam 1990. gados, - ASV spēj nodarīt Krievijai nepieļaujamu kaitējumu, izmantojot parastos līdzekļus, un kara sākuma periodā panākt uzvaru ar augstas precizitātes ieroču palīdzību, minimāli kontaktējot ar Krievijas spēkiem.

Maskavas atbilde prasītu nestratēģisko kodolieroču plaša mēroga izmantošanu karadarbības zonā. Tā tika vērtēta kā nepieļaujama situācija, kas lika Krievijas militārpersonām meklēt iespējas un līdzekļus vairāku pakāpienu "atturēšanas kāpņu" izveidei, kā arī pieprasīja elastību eskalācijas vadības konvencionālajos un kodolvariantos. Konvencionālo spēku modernizācija nav mainījusi krievu priekšstatus par kodolieroču nozīmi konflikta augstākās pakāpēs.

[..]

Tādējādi, atšķirībā no amerikāņu stratēģiem, krievi sagaida, ka karš starp lielākajām kodolvalstīm galu galā turpināsies ar kodolieroču pielietošanu. Aptuveni tādos pašos uzskatos bija vairums padomju stratēģu. Tomēr, atšķirībā no saviem vecākajiem kolēģiem, mūsdienu Krievijas militārpersonas nedomā, ka ierobežotai kodolieroču izmantošanai neizbēgami jānoved pie nekontrolējamas eskalācijas. Viņi uzskata, ka rūpīgi apdomāta un izsvērta konvencionālo un kodolieroču izmantošana ir ne tikai iespējama, bet var kalpot par galveno atturēšanas faktoru. Izsakoties Kofmana vārdiem, tāda pieeja neizsauc kara teorētiķu sajūsmu, taču tiek uztverta kā piespiedu līdzeklis apstākļos, kad Krievija apzinās savu vājumu.

Krievija kodolieročus uzskata par nepieciešamiem, jo to psiholoģisko ietekmi un atturošo efektu nespēj aizstāt konvencionālie ieroči. [..] Vienkārši izsakoties, rublis, kas iztērēts konvencionālajiem ieročiem, pēc atturošā efekta nav salīdzināms ar rubli, kas iztērēts kodolieročiem.

Ar to, ka kodoltrieciena iespēja patiesi pastāv un nav tukša bravūra, vienisprātis ir nospiedošs vairākums ekspertu. Piemēram, analītiķis Metjū Kronings, kas pilda Skoukrofta Stratēģijas un drošības centra direktora pienākumus, bet agrāk strādājis Džordža Buša, Baraka Obamas un Donalda Trampa administrācijās, vēl pirms mobilizācijas Krievijas Federācijā publicēja rakstu, kurā atzina, ka ņemot vērā to, ka "kodoldraudi ir Krievijas militārās stratēģijas pamats, iespējamība, ka Vladimirs Putins pavēlēs dot kodoltriecienu Ukrainai, nevar līdzināties nullei".

To nullei patiesībā nepielīdzina neviens no ekspertiem. Lai gan daži uzskata, ka mobilizācijas uzsākšanai bija ievērojami jāmazina kodolspēku izmantošanas iespēju. Piemēram, Džordžtaunas Universitātes Volša ārlietu dienesta skolas drošības pētījumu profesore Ketlīna Tamadža uzskata, ka mobilizācija ir mazāk bīstama alternatīva kodolieročiem:

Patiesi izmisis Putins varētu ķerties pie kodolieročiem tikai tāpēc, ka nav citu variantu viņa armijas un, viņaprāt, politiski svarīgā Ukrainas projekta sabrukuma novēršanai. Taču mēģinājums stiprināt "parastos" spēkus liecina par to, ka viņš netiecas ķerties pie kodoluzbrukuma kā pie savu mērķu sasniegšanas līdzekļa Ukrainā. Putins, protams, apzinās, ka jebkura kodolieroču pielietošana no Krievijas puses izsauks smagas un neprognozējamas sekas, par ko ne reizi vien signalizējusi [Džo] Baidena administrācija. Protams šāda mobilizācija negarantē Krievijas panākumus kaujas laukā. [..] Tomēr [šis] solis ļauj iegūt laiku un liecina par gatavību spert konvencionālus soļus pa eskalācijas kāpnēm. No kodolkara novēršanas viedokļa konfliktā, ko sācis diktators-autokrāts, kas neizjūt īpašus iekšējus ierobežojumus, tā ir laba ziņa.

Atturēšanas fāzes	Bruņotā konflikta mērogs	Atturēšanas pasākumi
Atriebība	Kodolkarš	Masveida stratēģisko un nestratēģisko kodolieroču pielietošana pret pretinieka militāri-ekonomiskajiem mērķiem
Adekvāta kaitējuma nodarīšana	Liela mēroga karš	1. Masveida nestratēģisko kodolieroču pielietošana pret pretinieka spēkiem 2. Nestratēģisko kodolieroču atsevišķa un/vai grupveida pielietošana pret pretinieka militāri-ekonomiskajiem mērķiem
Adekvāta kaitējuma nodarīšana	Reģionāls karš	1. Augstas precizitātes triecienu masveida pielietošana 2. Nestratēģisko kodolieroču atsevišķa un/vai grupveida pielietošana pret pretinieka spēkiem 3. Demonstratīva nestratēģisko vai stratēģisko kodolieroču pielietošana
Adekvāta kaitējuma nodarīšana	Lokāls karš	1. Grupveida augstas precizitātes triecienu izdarīšana, lai nodarītu kaitējumu mērķiem pretinieka teritorijā 2. Vispārējo uzdevumu spēku darbība
Demonstrācija	Draudu periods	1. Atsevišķa augstas precizitātes trieciena pielietošana pret atsevišķu tipu mērķiem 2. Draudi nodarīt kaitējumu vitāli svarīgiem objektiem ar konvencionālajiem līdzekļiem un kodolieročiem 3. Demonstratīvas bruņoto spēku darbības
Demonstrācija	Kara draudi	1. Bruņoto spēku kaujas gatavības pakāpes paaugstināšana 2. Draudi nodarīt kaitējumu vitāli svarīgiem objektiem ar konvencionālajiem līdzekļiem 3. Demonstratīvu jaunāko bruņojuma sistēmu izmēģinājumu izdarīšana 4. Politiska, ekonomiska, informatīva rakstura pasākumu pastiprināšana bez spēka pielietošanas 5. Globālās militāri-politiskās situācijas monitorings

"Kāpnes" (skatīt tabulu augstāk) piedāvā dažādas iespējas pārejai no vienas eskalācijas pakāpes uz otru. Taču neviens eksperts neuzskata, ka iespējams paredzēt, kurā no etapiem var tikt pārkāpts kodolslieksnis un kam dēļ tā jānotiek. "Krievijas kodolslieksnis, kas pasludināts kara doktrīnā, ir kvalitatīvs un vispārējs, tā kvantitatīvai novērtēšanai nav instrumentu," konstatē Hofmans un Finka.

Saskaņā ar viņu teikto, nav skaidrs arī tas, kādu eskalācijas variantu no visiem pieejamajiem izraudzīsies politiskā vadība:

Kara stratēģija palīdz noteikt rīcības potenciālos virzienus un sniedz priekšstatu par to, ko var izraudzīties politiskā vadība, taču tā nerunā par to, ko politiskā vadība darīs un cik lielā mērā tā uzticēsies izstrādātajiem militārajiem plāniem.

Sarunā, kas notika jau pēc mobilizācijas izsludināšanas un Krievijas prezidenta jauno draudu izteikšanas, šī citāta autors Mihails Kofmans to pašu domu izteica vēl vienkāršāk: "Ja arī esmu par kaut ko pārliecināts, tad par to, ka gadījumā, ja lieta nonāks līdz kaut kam tamlīdzīgam, Putins nelūgs kādam sagādāt kara doktrīnas jaunāko eksemplāru, lai pārliecinātos, ka viņa kodolieroču pielietošana atbilst izplūdušajai atrunai."

Ja Krievija pieņems lēmumu par kodolieroču pielietošanu, kas tad var kļūt par ticamāko mērķi?

Īsumā. Tas arī nav zināms. Daži eksperti sliecas domāt par demonstratīvu triecienu virs neapdzīvotas teritorijas, citi uzskata, ka ticamāks ir trieciens nozīmīgiem militāriem mērķiem karadarbības zonā. Tajā pašā laikā atrast piemērotus mērķus būs grūti.

Detalizētāk. Vienā jautājumā visi eksperti ir vienisprātis - pirmā hipotētiskā kodoltrieciena mērķis būs demonstrēt apņēmību principā izmantot šādus ieročus, kas pilnībā atbilst Krievijas kodoldoktrīnai.

Teorētiski demonstrēt apņēmību iespējams vispār bez upuriem, dodot triecienu neapdzīvotai teritorijai, kā agrāk tas tika darīts (tagad aizliegto) kodolizmēģinājumu laikā. Par tādu iespēju runā gan Kofmans, gan Kronings, gan daudzi citi eksperti. "Demonstratīvu" triecienu par visticamāko uzskata ASV kodolpolitikas galvenā speciāliste un NATO ģenerālsekretāra vietniece līdz 2019. gadam Roza Gotemellere. Viņasprāt, "vienreizējs trieciens virs Melnās jūras vai, iespējams, trieciens kādam Ukrainas militāram objektam" var "iedvest šausmas ne tikai ukraiņu, bet arī viņu sabiedroto sirdīs".

Savukārt Lorencs Deivids Frīdmans, britu zinātnieks, vēsturnieks un rakstnieks, kas specializējies ārpolitikā, starptautiskajās attiecībās un stratēģijā, nesenajā rakstā par jaunajiem kodoldraudiem neklātienē polemizē ar Gotemilleri un citiem ekspertiem. Viņš uzskata, ka trieciens "bez cilvēkiem" savas bezjēdzības dēļ ir mazāk ticams:

[Tīri] demonstratīva trieciena problēma ir tā, ka vēstījums var izrādīties neskaidrs. Tāds trieciens parādīs, ka Krievija ir gatava ignorēt normas, kas stingri aizliedz jebkādu kodolieroču pielietošanu, taču joprojām izrāda piesardzību, kad lieta nonāk līdz šo ieroču maksimālās sprādziena jaudas izmantošanai. Kad līdzīgs variants tika apspriests 1945. gadā pirms lēmuma pieņemšanas par triecienu Hirosimai, viens no pretargumentiem postulēja - neskatoties uz šāda trieciena spēju nodemonstrēt, ka ASV rīcībā ir nepieredzēti varens jauns ierocis, un iespēju to izdarīt bez daudzu cilvēku bojāejas, tas neatstās iespaidu uz Japānas vadību, ja japāņi nepieredzēs [šī ieroča] postošo iedarbību.

Ja cilvēkiem, kas pieņem lēmumu, šķitīs, ka virs neapdzīvotas teritorijas izdarīts sprādziens nav pietiekami pārliecinošs, tiem būs ļoti plašs alternatīvu spektrs - gan militāri, gan civili mērķi. Tie tiek detalizēti apspriesti Kofmana un Finkas pētījumā:

Starp politiskajiem, ekonomiskajiem un militārajiem mērķiem bieži ir elektrostacijas, administratīvie (politiskie) centri, civilās lidostas, autoceļu un dzelzceļa tilti, ostas, svarīgākie ekonomikas objekti, svarīgi militāri-rūpnieciskā kompleksa komponenti, plašsaziņas līdzekļu un informācijas objekti.

Starp militārajiem mērķiem parasti ir vadības centri, kosmiskie līdzekļi, svarīgākie sakaru mezgli, izlūkošanas, mērķēšanas, navigācijas un informācijas apstrādes sistēmas, kā arī ballistisko un raķešu novietnes.

Visumā Krievijas militārā doma, izraugoties mērķus, tiecas izvairīties no infrastruktūras objektiem, piemēram aizsprostiem un atomelektrostacijām, kuru sagraušana var novest pie neparedzama blakus kaitējuma. Tas var izsaukt iepriekš neparedzētu atbildes eskalāciju no pretinieka puses.

Par to, cik efektīvs būs iespējamais trieciens militārajiem mērķiem ar nestratēģiskajiem kodolieročiem, viedokļi ir pretrunīgi. Kronings, piemēram, uzskata, ka šāds solis ļaus Krievijai ātri sasniegt savus mērķus:

Krievijai ir plašs iespēju spektrs nestratēģisku kodoluzbrukumu veikšanai, izmantojot vienu vai vairākus no tiem tūkstošiem mazas jaudas kodollādiņu, kas ir tās rīcībā. Krievija var pielietot tādus ieročus ierobežotā mērogā pret Ukrainas armiju, bāzēm, loģistikas centriem un pat pret pilsētām. Tāds uzbrukums var [..] dod graujošu triecienu Ukrainas bruņotajiem spēkiem.

Līdzīgu viedokli pauž arī Tamadža, kas norāda, ka Krievijas lielie nestratēģisko ieroču krājumi (kuru analogi ir arī ASV rīcībā, taču ievērojami mazākā skaitā) "šķiet piemēroti lielu Ukrainas armijas spēku sakopojumu iznīcināšanai, kas, piemēram, dienvidos draud atgūt Krievijas ieņemto teritoriju pie Hersonas, kā tas nesen notika pie Harkivas austrumos".

Šim viedoklim nepiekrīt Frīdmans. Eksperts uzsver, ka pašreizējā karā vērienīgu spēku sakopojumu, kas drīzāk bija raksturīgi 20. gadsimta kariem, vienkārši nav, un tāpēc nav arī lielas militāras jēgas kodolieroču pielietošanai:

Ņemot vērā karadarbības raksturu Ukrainā, [atrast piemērotus mērķus] nepavisam nav viegli. Te reti sastopami lieli formējumi, kas darbotos gan aizstāvībā, gan uzbrukumā. Apakšvienības parasti ir izkliedētas. Izanalizēsim kādu (krievu avota) ziņojumu par uzbrukumu pie Hersonas. Tajā norādīts, ka ukraiņi guvuši panākumus, pārraujot krievu apgādes līnijas (atšķirībā no kaujām pie Harkivas), uzbrūkot nevis ar tanku grupām, bet izmantojot nelielas kājnieku grupas, kas "izspraucas" starp ūdens šķēršļiem, jo šo teritoriju šķeļ apūdeņošanas kanāli. Atrast noderīgu mērķi kodolieroču pielietošanai šādos apstākļos būtu sarežģīti. Ņemot vērā, cik mazu rezultātu tas dotu, tas būtu dīvains veids, kā sākt kodolkaru.

Kā uz Krievijas kodolieroču pielietošanu reaģēs ASV un citas valstis?

Īsumā. Arī tas nav zināms. Visticamāk, reakcija būs nesimetriska, tas ir, NATO kodolspēki netiks iesaistīti.

Detalizētāk. Kopš pilna mēroga iebrukuma sākuma ASV pārstāvji daudzkārt publiski izteikušies pat iespējamajām sekām, ja Krievija izmantos kodolieročus. Tā 17. septembrī intervijā televīzijas kanālam CBS Baidens ieteica Putinam nekādā gadījumā tādu soli nespert. "Nevajag, nevajag, nevajag. Jūs izmainīsiet kara veidolu," viņš atbildēja uz jautājumu par to, ko teiktu Krievijas prezidentam gadījumā, ja viņš patiesi izskatītu šādu scenāriju.

Visi ASV un to sabiedroto brīdinājumi pagaidām ir vispārīgi, tas ir, neatklāj konkrētos soļus, kādi tiks sperti tādā vai citādā kodolieroču pielietošanas variantā. Cik var spriest, pamatojoties uz speciālistu publikācijām kodoldrošības jautājumos, tā ir visai apzināta stratēģija, kas dod Rietumiem manevra telpu, neliekot notikumu negatīvas attīstības gadījumā izturēties "ieprogrammētā" veidā. Šādu draudu trūkums ir tāds pats kā to priekšrocības - atsacīšanās gadījumā no apņēmīga atbildes soļa tie atbildību neuzkrauj ASV un to sabiedrotajiem (politikas zinātnē tie tiek dēvēti par "lētiem" draudiem - cheap talk). Neskatoties uz to, pat pašreizējā retorika liek pretiniekam rēķināties ar draudu realizācijas iespējamību, tajā skaitā ar pašu negatīvāko scenāriju, un ņemt to vērā.

Līdztekus publiskiem brīdinājumiem un aicinājumiem neizmantot kodolieročus pusēm ir iespējas nodot konkrētākus vētījumus pa slēgtiem kanāliem, kas, ja var ticēt "Financial Times" avotiem Baltajā namā, kopš kara sākuma noticis ne reizi vien. Taču šādiem signāliem tieši publiskuma trūkuma dēļ (un attiecīgi zemākas cenas dēļ draudētājam) ir mazāks atturošais efekts.

Eksperts Metjū Kronings atklātā vēstulē Baidenam sastādījis iespējamo ASV reakciju sarakstu Putina kodoldraudu realizācijas gadījumā. Viņš saskata divus atbilžu variantus ar diviem papildu apakšvariantiem. ASV un sabiedrotie var:

• vai nu pastiprināt līdzšinējo politiku (sankcijas, ieroču piegādes Ukrainai un tā tālāk),
• vai arī dot militāru triecienu.

Pēdējam var tik izmantoti vai nu konvencionālie, vai arī kodolieroči. Kronings secina, ka, neskatoties uz katra varianta trūkumiem un priekšrocībām, simetriskais - tas ir, kodoltrieciens - rada pārāk lielus nekontrolējamas eskalācijas draudus. Tādējādi par optimālu atbildi analītiķis uzskata "pašreizējo pretdarbības pūliņu aktivizāciju Krievijas Federācijas agresijai Ukrainā un ierobežotu triecienu ar konvencionālajiem ieročiem krievu spēkiem vai bāzēm, kas sākuši kodoluzbrukumu".

Idejai, ka ASV un sabiedrotajiem nevajadzētu uz Krievijas kodoltriecienu atbildēt ar kodoltriecienu, piekrīt faktiski visi eksperti. Piemēram, amerikāņu senators un amatu apvienošanas kārtībā bezpeļņas organizācijas "Nuclear Threat Initiative" dibinātājs Sems Nanns, kura teikto citē "The Atlantic", uzskata, ka kodolieročiem jābūt pašas pēdējās izvēles instrumentam. Nanns atbalsta "horizontālo eskalāciju, kas paredz, ka jādara viss iespējamais, lai izvairītos no kodoltriecienu apmaiņas starp Krieviju un ASV - piemēram, ja Krievija dos triecienu Ukrainai ar spārnoto kodolraķeti, kas palaista no kuģa, Nanns iestājas par tūlītēju šī kuģa nogremdēšanu," viņa loģiku skaidro "The Atlantic" autors Ēriks Šlosers.

Cits viņa sarunbiedrs - bijušais Baidena padomnieks Kolins Kāls - arī uzskata, ka atbildes kodoltrieciens "būtu milzu kļūda, kas liegtu ASV morālo pārākumu". Saskaņā ar eksperta teikto, daudz efektīvāk būtu atbildēt ar konvencionālu uzbrukumu un par kodoltabu pārkāpšanu pasaules sabiedrisko domu noskaņot pret Krieviju.

Visaugstākā ranga sarunbiedrs, ar kuru Šloseram izdevās parunāt, - bijušais ASV aizsardzības ministrs Viljams Perijs - sniedza šādu iespējamās amerikāņu stratēģijas kopsavilkumu:

Ja ASV saņems izlūkošanas datus, ka Krievija gatavojas pielietot kodolieročus, šo informāciju nekavējoties jānodod atklātībai. Taču ja Krievija tos pielietos, Savienotajām Valstīm jāaicina uz starptautisko nosodījumu, jāceļ iespējami lielāks troksnis, uzsverot vārdu "kodolieroči", un kopīgi ar NATO sabiedrotajiem vai bez tiem jāuzsāk karadarbība. Atbildes pasākumiem jābūt spēcīgiem, mērķtiecīgiem un konvencionāliem, bez kodolieroču izmantošanas. Triecienam jāaprobežojas ar Ukrainu, ideālā gadījumā - ar mērķiem, kas saistīti ar konkrēto kodoluzbrukumu. Uz augšu pa "eskalācijas kāpnēm" jādodas iespējami mazākiem soļiem, taču vienlaikus tiem jārada dziļi nozīmīgs efekts. [..] Ja Putins atbildēs, atkal pielietojot kodolieročus, tad arī jūs "novilksiet cimdus" un, piemēram, iznīcināsiet Krievijas bruņotos spēkus Ukrainā, ko ASV var viegli paveikt, izmantojot konvencionālos ieročus.

Vai par Putina lēmumu pielietot kodolieročus pasaule uzzinās priekšlaikus?

Īsumā. Mēs beidzot izkļūstam no nenoteiktības zonas. Atbilde - gandrīz droši, ka jā. ASV un NATO ir tehniskās iespējas pamanīt nestratēģisko ieroču sagatavošanu kaujas gatavībai, bet Krievijai nav stimulu šo sagatavošanos slēpt.

Detalizētāk. Ņemot vērā to, ka nestratēģiskie kodollādiņi nav kaujas dežūrā, bet atrodas īpašās noliktavās, to pārvešana ekspluatācijas režīmā prasīs sagatavošanas darbus. Gandrīz visi eksperti ir vienisprātis, ka šo sagatavošanos nav iespējams noslēpt. Vislakoniskāk šo domu formulē neatkarīgais analītiķis, ANO Atbruņošanās pētījumu institūta vecākais zinātniskais līdzstrādnieks Pāvels Podvigs:

Izņemot starpkontinentālās ballistiskās raķetes un kodolzemūdenēs esošās ballistiskās raķetes, neviens cits kodolieroču tips nav "izvērsts" - bumbas netiek iekrautas lidmašīnās, kaujas galviņas netiek pievienotas raķetēm. Nav nekādu "Iskanderu", kas klīst apkārt ar kaujas galviņām. Šie ieroči atrodas glabāšanā. Tie var atrasties ne pārāk tālu no aviācijas bāzēm (dažu kilometru robežās) vai no raķešu bāzēm (dažu stundu brauciena attālumā), taču tie atrodas bunkuros. Jā, pastāv to izvēršanas procedūra, taču tā ir vesela procedūra. Ieročus nepieciešams izcelt no bunkura, iekraut kravas automašīnās, aizvest līdz noteiktajam punktam, iekraut/pievienot kaujas galviņas.

Kā jebkuru procesu, to var pamanīt. ASV un NATO to vērojuši daudzu mācību laikā. Iespējams, [slēpti] izdosies "izšmugulēt" dažas kaujas galviņas, jo neviens nevar pastāvīgi sekot visam, taču Krievija nekad nevarēs būt pārliecināta, ka pārvietošana netiks pamanīta. Jūs nekad nezināt, kas jūs vēro - tā var būt [Rietumu elektroniskās izlūkošanas sistēma] SIGINT vai puisis ar tālskati netālajā pakalnā.

Un, protams, Krievijai nav pilnīgi nekādu iemeslu slēpt šādu gatavošanos. Ja mērķis ir sūtīt signālu, ka esat gatavi eskalācijai (kā tas būtu "dažu kaujas galviņu" izvēršanas scenārija gadījumā), jūs [apzināti] sūtiet signālu. Jūs vēlētos, lai šis signāls ir pamanāms. [..] Nestratēģisko ieroču pārvietošana no glabātuves (domājams, izmantošanas sagatavošanas nolūkā) būtu pilnīgi nesavienojama ar [Krievijas kodoldoktrīnas] "aizsardzības" vēstījumu. Tas nenozīmē, ka vēstījumu nevar mainīt, taču pagaidām mēs šādas izmaiņas neesam novērojuši.

Vai šobrīd ir pazīmes, ka Krievija lēmumu par kodolieroču pielietošanu ir pieņēmusi?

Uz šo jautājumu sniegsim tikai īsu atbildi. Cik var spriest, pamatojoties uz ziņām kvalitatīvajos plašsaziņas līdzekļos ar atsauci uz Rietumu izlūkdatiem (precīzāk uz to neesamību), - nē.

Meduza, Informācijas aģentūras LETA tulkojums.