“Tu domā, ka es to gribu? Esmu slims. Nenormāls”

Krievijas karavīri parastā ciematā netālu no Kijivas izvaroja sievietes un nogalināja vīriešus. “Meduza” izmeklēšana

Pasaule turpina izmeklēt notikušo Kijivas apkaimē, no kuras marta beigās atkāpās Krievijas karaspēks. Kā kopā ar žurnālistisko projektu “Astra” noskaidroja “Meduza”, tikai vienā pašā nelielā ciematā Bohdanivkā, kas atrodas Brovaru rajonā, Krievijas okupācijas laikā notika vismaz trīs slepkavības un divas izvarošanas. Lai iegūtu uzticamu šo (un citu) noziegumu ainu, mēs parunājām ar vietējiem iedzīvotājiem, salīdzinājām viņu liecības un rekonstruējām notikumus laikā no 8. līdz 29.martam, kad Bohdanivkā atradās Krievijas karaspēks.

PAR KO IR ŠIS RAKSTS

• 20 kilometrus no Kijivas attālā Bohdanivkas ciemata okupācija sākās 8. martā. Kara tehnikas kolonna (domājams, no 6. vai 239. tanku pulka no Čeļabinskas apgabala) pa galveno ielu izbrauca uz šosejas uz Kijivu, kur tai uzreiz deva triecienu Ukrainas artilērija.
• Līdz 8.marta vakaram krievi sāka paslēpt neskartos tankus un bruņumašīnas ciematā. Tomēr vienlaikus karavīri, acīmredzot, saņēma norādījumu ieņemt ciematu, veikt “tīrīšanu” (precīzāk, atrast visus vīriešus ar militāru pieredzi un iespējamos teritoriālās aizsardzības vienību locekļus) un gaidīt papildspēkus.
• Līdz 9.marta pusdienlaikam karavīru grupa, kas veica māju “apgaitu”, nonāca līdz pašai Bohdanivkas austrumu nomalei – Zaļeskas ielai. Šeit bija palikuši vairāki civiliedzīvotāji. Viņu liecības ļāva “Meduza” rekonstruēt Krievijas karavīru noziegumus.
• Bohdanivkas “apgaitu” veikušās vienības komandieris bija Mihails Romanovs. Viņš savu seju neslēpa un pat aicināja vietējos sameklēt viņu sociālajos tīklos. Tas “Meduza” sarunu biedriem ļāva viņu atpazīt fotogrāfijās. Citas netiešas liecības apstiprina, ka šis cilvēks varētu būt algotnis no Čebarkuļas (Čeļabinskas apgabals), kurš iekļauts vienā no trim kaujas vienībām: № 93992, 89547 vai 87441.
• Apmēram desmitos vakarā karavīri šajā ciemata daļā pastrādāja pirmo slepkavību. Karavīri nošāva atslēdznieku Alekseju Rudenko, jo viņa mājā uz pakaramā atrada haki krāsas bikses (patiesībā nevis militārās, bet gan makšķerēšanas bikses). Viņš nomira savas mazās meitiņas rokās.
• Ap pusnakti Romanovs un vēl viens neatpazīts karavīrs melnā formastērpā nogalināja vēl vienu vietējo iedzīvotāju – Alekseju Zdorovcu, bijušo netālās Brovaru pilsētas deputātu. Pēc tam karavīri divas stundas izvaroja viņa sievu, ieslēdzot boilertelpā viņas dēlu. Sievietei brīnumainā kārtā izdevās aizbēgt un vēlāk viņa sniedza liecības. Zdorovca līķi karavīri apraka pagalmā, bet māju nodedzināja. Tāpat viņi nogalināja arī visus suņus, kas piederēja ģimenei.
• 1. martā ciemata ziemeļu daļā, kas atrodas aiz meža, notika vēl viena slepkavība. Konstantīns (vārds mainīts) pastāstīja “Meduza”, ka Krievijas karavīrs ielauzās viņa mājā un nošāva sievastēvu burtiski viņa acu priekšā, jo viņu nobaidīja mobilā telefona zvans. Vīrieša līķi ar šautu ievainojumu galvā atrada nedēļu vēlāk tajā pašā vietā.
• Vēl viena izvarošana Bohdanivkā notika 28. martā, tikai dažas dienas pirms okupācijas beigām – attālākā dārzu biedrībā “Vološka”. Karavīri ielauzās Svetlanas Perminovas mājā, meklējot vērtslietas, bet pēc tam sievieti mājas pagrabā izvaroja. Perminova vēlējās izdarīt pašnāvību. Viņas vīrs Eduards Špiļevojs okupācijas laikā aizbrauca no ciemata, lai palīdzētu Ukrainas karavīriem. Aprīļa vidū viņa līķi ar spīdzināšanas pazīmēm atrada kādas privātmājas pagrabā kaimiņu ciemā Ševčenkovā. Turpat atradās vēl pieci līķi.
• Aptuveni 30. martā karaspēks no Bohdanivkas atkāpās. Ciemats bija daļēji mīnēts. Spriežot pēc uzrakstiem uz sienām un citām liecībām, Bohdanivkas okupācijas laikā vienu Krievijas karavīru grupu nomainīt ieradās citas grupas: viņi dzīvoja tajās pašās vietējiem iedzīvotājiem atņemtajās mājās. Tagad tur strādā kriminālisti.

Aprīļa sākumā pasaule uzzināja par Buču: šis toponīms ir kļuvis par Krievijas karavīru zvērību simbolu iebrukuma laikā Ukrainā. Tur krievi apzināti iznīcināja dzīvojamās mājas; nogalināja, spīdzināja un izvaroja mierīgos iedzīvotājus. Tas pats notika arī citās Kijivas apkaimes apdzīvotajās vietās Dņepras labajā krastā, kas kara pirmajās nedēļās nonāca pilnīgā okupācijā. Pretējā krastā uzbrukums Kijivai iestrēga: bruņutehnikas kolonnas nonāca masīvā apšaudē, tuvojoties Brovaru pilsētai Kijivas pievārtē, bet pēc tam tās izklīda pa apkaimes ciematiem.

Viens no tādiem ciematiem ir Bohdanivka, 20 kilometrus uz ziemeļaustrumiem no Kijivas. Līdz karam tajā dzīvoja divarpus tūkstoši cilvēku. Vecais Bohdanivkas centrs ir izstiepies gar galveno ielu, Hmeļnicka ielu, kuras ziemeļos atrodas dzīvokļu nami, bet austrumos – jaunie “lauki”, kur pakāpeniski tika būvētas Kijivas vidusšķiras privātmājas. Tajās, kā stāsta vietējie, ievācas “jaunatne” – citiem vārdiem, turīgas jaunās ģimenes.

Šobrīd uzrakstu “Mierīgie. Pārbaudīts” var redzēt uz daudziem ciemata namu vārtiem – tas ir blāvā gaišzilā krāsā, tomēr rakstīts lieliem burtiem, lai būtu redzams no tālienes. Pēc “apgaitām”, kuru laikā Krievijas karavīriem it kā bija jāmeklē ieroči un vīrieši ar pieredzi dienestā ATO, karavīri tādus uzrakstus atstāja visā Bohdanivkā. Uzreiz pēc Krievijas karaspēka atkāpšanās no Kijivas rajona un okupācijas beigām ciemā ienāca jau ukraiņu sapieri, un uz tām pašām sētām parādījās jauni apzīmējumi: lieli punkti nozīmēja, ka māja ir pārbaudīta, bet jautājuma zīmes – ka namā ieiet ir bīstami. Pēc atgriešanās savās mājās to iedzīvotāji atrada bumbas un lamatas gan savās automašīnās, gan mājās. Un vēl viņi atrada līķus un nesenus apbedījumus.

Ap pusdienlaiku 8.martā. Okupācijas sākums

Pirmā Krievijas tanku kolonna Bohdanivkā parādījās dienas laikā otrdien, 8. martā. Ielas novērošanas kameras fiksēja tanku kustību pa centrālo Bohdana Hmeļnicka ielu ap pusdienlaiku. Dažas bruņumašīnas uzreiz iegriezās pagalmos – piemēram, Krimca ielā, un karavīri paslēpās jaunceltnēs. “Viņi bija kādi 10-15”, Bohdanivkas iedzīvotājs Valentīns stāsta “Meduza”. “Viņi vienkārši uzlauza un izlaupīja veikalu un ar maisiņiem pār pleciem ieradās dzīvot pie mums. Ielauzās.”

37 gadus vecā Kristīne (vārds mainīts pēc pašas lūguma) dzīvo kopā ar tēvu un brāļa sievu uz austrumiem no Bohdanivkas centra, viņu māja atrodas “laukos”, Zaļeskas ielā. “8. martā sākās smaga kauja [uz šosejas, kas caur Brovariem ved uz Kijivu], mēs redzējām tankus, kas brauc caur ciematu, un daudz dūmu uz šosejas (tiek runāts par šoseju Е-95 ar vietējo apzīmējumu М-01, “Meduzas” piezīme). Tajā dienā daži mūsu kaimiņi paspēja aizbēgt: acīmredzot kaut kā izšmauca cauri [kara tehnikas] kolonnai, kura devās uz Kijivu, vai tai, kura vēlāk jau atgriezās no kaujas,” viņa stāsta. Kristīne vairākus gadus strādāja vienā no lielākajām Ukrainas celtniecības kompānijām, bet plānoja darbu atstāt un pāriet uz “lielo datu” izpētes jomu. Uz marta sākumu viņa bija iegādājusies biļetes uz Parīzi, tomēr šis brauciens tā arī nenotika.

Viktorija (vārds mainīts pēc pašas lūguma) dzīvo namā, kas atrodas Kristīnei kaimiņos, arī viņa vēroja tehniku binoklī: “Vistuvāk mums piebrauca tanks, uz kura bija balts burts “O”, tas bija Zaļeskas ielas krustojums pie paša meža. Tas iebrauca mūsu kaimiņu pagalmā, tur pastāvēja, apgriezās un aizbrauca kaut kur tālāk”. Viktorija kopā ar vīru uz savu ārpilsētas māju Bohdanivkā parasti atbrauc vasarnīcu sezonas sākumā, bet 2022. gadā viņi bija nolēmuši turp pārcelties no Kijivas jau februāra beigās – tūlīt pēc kara sākuma, jo nolēma, ka galvaspilsētas bombardēšanas laikā tur būs drošāk. Neilgi pirms tam viņas vīrs Aleksejs mājā bija pabeidzis kamīna izbūvi – pie tā pāris sildījās okupācijas laikā.

Vistālāk no visiem, pašā Bohdanivkas austrumu nomalē, Zaļeskas ielas pašā galā, atrodas 34 gadus vecās Jevgēnijas (vārds mainīts pēc pašas lūguma) nams. “Mēs redzējām tikai dūmus uz šosejas. Uz vārtiem es izkāru palagu, lai uzreiz būtu skaidrs, ka mājā ir civiliedzīvotāji,” viņa stāsta “Meduza”. Jevgēnija redzēja, kā trīs tanki, kas brauca pa Hmeļnicka ielu, tuvojoties šosejai uz Brovariem atgriezās ciemā un izbrauca cauri dārziem, pēc tam pazūdot priežu mežā. Vēl pēc pāris stundām karavīri sāka staipīt pa tukšajām mājām maisiņus ar produktiem no izlaupītā veikala, atceras Jevgēnijas kaimiņiene Kristīne.

Kas okupēja Dņepras krastu

Marta sākumā Krievijas karaspēks aizvien vēl bija apņēmības pilns bloķēt Kijivu, bet izdarīt to ir iespējams tikai no abiem Dņepras krastiem vienlaikus. Labais krasts nonāca pilnīgā krievu karaspēka okupācijā, kuras laikā notika sistemātiskas dzīvojamo māju apšaudes un vietējo iedzīvotāju masu slepkavības; to sekas visa pasaule tagad pazīst kā asinspirti Bučā. Nebūt ne mazāk šausminoši notikumi norisinājās Kijivas reģiona kaimiņu pilsētās.

Kreisajā krastā 90. tanku divīzijas galvenā daļa mēģināja apiet Brovarus. Tās daļa vienas vai divu bataljona grupu sastāvā centās izlauzties līdz pilsētai, bet nonāca Ukrainas artilērijas ugunī pie Ckibinas ciemata. Par šī artilērijas trieciena aculieciniekiem kļuva arī Bohdanivkas, Veļikajas Dimerkas un citu kaimiņu ciemu iedzīvotāji, kurp pēc tam atkāpās Krievijas karaspēks. Pēc tam uzbrukums Kijivai no Čerņihovas puses faktiski sastinga.

“Conflict Intelligence Team” (CIT) izmeklēšanas grupa skaidroja “Meduza”, tieši no kurienes ieradās tanku kolonna, kas tika apšaudīta pie Skibinas ciema. “Oficiāli “miera laikos” Krievijas armija karo ar “bataljonu taktiskajām grupām” – tie ir kopā savākti viena pulka dažādu specializāciju algotņu veidojumi— pa 500-1000 cilvēkiem katrā. Mēs pieņemam, ka uz Ukrainu nosūtīja pa divām tādām grupām no 6. tanku pulka karavīriem un no 239. tanku pulka no Čebarkuļas pilsētas Čeļabinskas apgabalā. Vēl ziemā šie spēki 90. tanku divīzijas sastāvā tika koncentrēti Brjanščinā, pie Ukrainas robežas,” – tā CIT.

Šo pulku bruņojumā ir reta un veca tehnika, skaidro CIT. Tāpēc tās pārvietošanos ir viegli izsekot pēc vietējo iedzīvotāju uzņemtajām sadragātu un pamestu bruņumašīnu vraku fotogrāfijām. Čebarkuļas pulku klātbūtni tāpat apstiprina arī Ukrainas Bruņoto spēku publicētie noklausīšanās ieraksti par pulkveža Andreja Zaharova bojāeju (6. tanku pulka bataljona komandieris), kā arī 239. pulka dokumenti, kuri tika atrasti pie kritušajiem Krievijas karavīriem ciematos, kas atrodas uz ziemeļiem no Brovariem.

Turklāt kopš februāra beigām tādos pilsētas forumos kā portāla “VKontakte” grupa “Tipiskā Čerbakuļa” regulāri parādījās ziņas par karavīriem no šīs pilsētas, kas krituši Krievijas iebrukuma laikā Ukrainā.

9. marts. Pirmās divas slepkavības un izvarošana

1. martā Bohdanivkas austrumu daļā notika vismaz divas slepkavības un viena izvarošana. To pastrādāja vieni un tie paši savā starpā pazīstami karavīri. Tas kļūst acīmredzami, ja salīdzina visu Zaļeskas ielas kaimiņu stāstījumus par 9. marta notikumiem.

Rīts. Zaļeskas iela. Oļega māja. “Apgaitas” sākums

1. marta rītā Krievijas karavīru grupa sāka Zaļeskas ielas “apgaitu”. Gandrīz uzreiz karavīru rokās parādījās alkohols. “Vienā rokā automāts, otrā – pudele. Izšauj un tūlīt pēc tam iedzer tāpat no kakliņa. Bet kājās jau uzautas kādam reiz piederējušas sarkanas “botas”. Sapucējies,” sarunā ar “Meduzu” atceras vietējais iedzīvotājs Oļegs, kurš dzīvo kotedžā Zaļeskas ielā.

No kotedžām nozagtās mantas Krievijas karavīri izveda tāpat nozagtā sarkanā kvadraciklā, stāsta vietējie. “Stiprināja tam klāt vieglās automašīnas piekabi un visu veda uz mežu,” atceras Aleksandrs no kaimiņos esošās Krimca ielas (kaudzi televizoru Bohdanivkas iedzīvotāji vēlāk patiesi atrada mežā netālu no ciemata).

Vēl viens Bohdanivkas iedzīvotājs Valentīns vēroja Zaļeskas ielas “apgaitu” caur savu logu: “Gāja iekšā visās mājās. Un tu sēdi pie loga un skaties, kā viņi iet, un saproti – tūlīt būs klāt arī pie tevis. Tad izrādījās, ka pie maniem vārtiņiem jau tanks stāvēja. Ar stobru spīdināja logā.” Bohdanivkas iedzīvotāju sociālajos tīklos publicētajos video var redzēt, kā Krievijas bruņutehnika pārvietojas pa ciematu, un, meklējot stāvvietu, brauc iekšā tieši pagalmos.

Saspīlējums starp Krievijas karavīriem un vietējiem iedzīvotājiem pārauga bruņotā konfliktā jau pēc pusdienlaika. “Viņi ielīda manas sievasmātes mājā,” atceras Oļegs. “Paldies Dievam, viņa tobrīd atradās pie kaimiņienes. Es uz to visu skatījos pats no savas mājas.” Pie paša Oļega tobrīd slēpās ciemiņi: “Mana meitiņa, vēl bija atbraucis biedrs ar savu draudzeni… Divdesmitgadīgas meitenes. Dēlam – 16 gadu. Es sapratu, ar ko tas viss var beigties,” atceras Oļegs. “Un risinājums radās kaut kā pats no sevis: mums bija medību bise, un mēs ar biedru nolēmām, ka tad, ja ielīdīs – šausim.”

Kad karavīri pārlēca pāri sētai pie Oļega un centās atvērt vārtus no iekšpuses, no mājas tika atklāta uguns (kurš tieši bija šāvējs, Oļegs nepaskaidro). “It kā pat kāds tika ievainots,” apgalvo Oļegs. “Vismaz viņi iebļāvās: “Trīssimtais!” (ievainotais). Mēs ieguvām 15 minūtes, lai klusiņām aizbēgtu. Pārlīdām pār sētu un prom uz mežu.”

Kristīnes māja

Kaimiņiene Kristīne dzirdēja, kā kāds Oļega teritorijā izšauj no bises. Pēc tam nobijušos karavīru grupa centās paslēpties viņas pagalmā. Pavisam viņu bija apmēram desmit, “Meduza” stāsta mājas saimniece, kura karavīrus satika uz mājas lieveņa. “Sākumā viņi izsita stiklu un sāka izprašņāt, kas ir mūsu kaimiņš. Gribēja viņu nomētāt ar granātām,” atceras Bohdanivkas iedzīvotāja. “Tomēr pēc tam viņi it kā atslāba un sasēdās uz terases. Sāka pļāpāt, prasīja cigaretes, paņēma mūsu alu. Stāstīja, ka viņiem ir ļoti slikta apgāde. Tā mēs viņus izklaidējām apmēram stundu.”

Kā “Meduza” stāsta Kristīne, galvenais no viņiem bija karavīrs vārdā Mihails Romanovs. Kristīne saka, ka viņš savu vārdu nosaucis pats un centies dibināt kontaktu; citi karavīri viņu saukuši par komandieri: “Mihails izskatījās apmēram 30 gadus vecs, bet ļoti emocionāls. Ātri vien sāka līmēties man klāt – kā pusaudzis. Teica: “Ak, ja nebūtu karš…” un tā tālāk. Luncinājās man apkārt, prasīja sameklēt viņa profilus sociālajos tīklos, lai “sadraudzētos”.” Tieši tāpēc Mihailu Romanovu arī izdevās identificēt.

Kas zināms par Romanovu

Romanovs, spriežot pēc informācijas viņa paša sociālajos tīklos, ir 31 gadu vecs, dzimis Plastas pilsētā Čeļabinskas apgabalā. Tomēr pēc «Meduza» zināmiem mobilo telefonu numuriem, kas pieder Mihailam, var atrast lielu skaitu privātu sludinājumu par dažādu priekšmetu pārdošanu (piemēram, mēbelēm, bērnu apģērbu un remontdarbu instrumentiem) Čebarkuļas pilsētā Čeļabinskas apgabalā, kur, domājams, Romanovs dzīvoja līdz viņa nosūtīšanai uz Ukrainu. Šajā pilsētā izvietotas 11 armijas daļas, kas ietilpst 90. tanku divīzijā.

Publiski par Romanova karjeru nav zināms nekas. No 2011. līdz 2013. gadam, kā noskaidroja «Meduza», izpētot nodokļu dienesta datus, viņš strādāja par kasieri veikalā «Magņit». Romanova izdzēsto sociālo tīklu kontu fotogrāfijās, ko «Meduza» atjaunoja pēc arhīva kopijām, viņa dēls rotaļājas ar militāro formastērpu. Uz «Meduza» jautājumu, vai Mihails jebkādā kapacitātē pārstāv Krievijas armiju, Krievijas Federācijas Aizsardzības ministrija atbildi nesniedza.

Arī projekts «Astra» guva informāciju par diviem braucieniem līdz Ukrainas robežai un uz lielāko Krievijas armijas apmācību centru, kurus veicis Krievijas dzelzceļa pasažieris vārdā Mihails Romanovs, ar tādu pašu dzimšanas datumu un tēvavārdu kā šī materiāla varonim.

Pirmais Romanova brauciens, par kuru kļuva zināms «Meduza», ir uz Millerovas staciju, Rostovas apgabalā, 2014. gada decembrī. Millerova ir pilsēta, kas atrodas 20 kilometrus no Ukrainas robežas, un tur atrodas kara lidlauks. CIT eksperti pieņem, ka šis brauciens varēja būt saistīts ar Krievijas karavīru komandējumu no Čebarkuļas uz Donbasu, kur tolaik notika aktīva karadarbība: «7. atsevišķā tanku brigāde, kas tagad ir kļuvusi par 239. tanku pulku, toruden karoja Luhanskas un Doneckas Tautas Republikās [pašpasludinātajās Donbasa republikās].» 2022. gadā pēc kaujas pie Bohdanivkas ciemata (par kuru vēstīts šajā rakstā) Ukrainas karavīri atrada tieši šī tanku pulka dokumentus.

Otrs Mihaila Romanova brauciens notika 2021. gada oktobrī: viņš brauca no Čebarkuļas uz Jelanskas staciju, Sverdlovskas apgabalā, un atpakaļ. «Jelanskas garnizons» ir Krievijas armijas lielākais apmācību centrs pie Jekaterinburgas, turp pārkvalificēšanai pulcējas militārpersonas un iesauktie karavīri no visa Centrālā kara apgabala, ieskaitot arī nosūtīšanai dienestā pēc līguma. Ko tieši Romanovs darīja Jelanskā, nav zināms, tomēr viņa foto albumos «VKontakte» ir redzami zīmīgi attēli, kur viņš sēž pie viena galda ar bijušajiem iesauktajiem pēc to dienesta beigām, kuri vēlāk dienēja kā algotņi (šo attēlu komentāros Romanova draugi «puikām» novēl «veiksmi»).

Balstoties uz saviem novērojumiem un «Meduza» savāktajiem datiem, CIT secina, ka Mihails Romanovs varētu būt vienības komandieris 239. tanku pulka sastāvā (armijas vienība № 89547) vai arī no 6. tanku pulka (vienība № 93992). Abas vienības bāzējas pilsētā, kur Romanovs dzīvo kopā ar savu ģimeni, tātad Čebarkuļā.

Tāpat jāpiezīmē, ka ar vietējo iedzīvotāju palīdzību Bohdanivkā «Meduza» atrada 80. tanku pulka artilēristu dokumentus (armijas vienība 87441, arī no Čebarkuļas), kurš iepriekš cieta zaudējumus pie Čerņihovas.

«Meduza» neizdevās gūt viennozīmīgus pierādījumus, ka Romanovs ir dienējis kādā no šīm vienībām.

Pēc lietotāja Mihaila Romanova fotogrāfijām «VKontakte» un «Odnoklasņiki» vīrieti atpazina četri Zaļeskas ielas iedzīvotāji Bohdanivkā, ieskaitot šī raksta varones.

Pats Mihails Romanovs neatbildēja ne uz vienu «Meduza» korespondentu zvanu. Mihaila Romanova profils «Odnoklasņiki» ik dienas ir tiešsaistē, bet uz ziņām neatbild. Arī viņa radinieki un draudzene neatbild uz žurnālistu zvaniem, bet vecāki turpina apmainīties «dāvanām» un «klasēm» sociālajos tīklos.

«Meduza» redakcija ir sazinājusies ar Mihaila Romanova ģimeni. Tēvs Sergejs Mihailovičs Romanovs (viņu izdevās identificēt pēc fotogrāfijām sociālajos tīklos, kurās viņš redzams kopā ar dēlu) telefonsarunā paziņoja, ka nekādu Mihailu nepazīst, un nometa klausuli. Sociālajā tīklā «Odnoklasņiki» viņš izlasīja korespondenta ziņu ar lūgumu komentēt iespējamo viņa dēla piedalīšanos noziegumos, bet neatbildēja un uzreiz pēc šīs ziņas izlasīšanas iekļāva žurnālistu melnajā sarakstā.

Kristīne un viņas brāļasieva “izklaidēja” karavīrus ar sarunām uz terases apmēram stundu. Pēc sievietes vārdiem, Romanovs starp vīriešiem izrādījās vecākais, jo pārējie bijuši 18 līdz 20 gadus veci. Viņi minēja dažādas Krievijas pilsētas, no kurām atbraukuši – viņa atceras Novosibirsku, Tomsku un Čeļabinsku. “Mihails sacīja, ka viņš ir algotnis, bet visi pārējie – iesaucamie, un mums ar viņa grupu esot paveicies: “Jūs vienkārši nezināt, kas šobrīd notiek citās vietās. Kādas tur notiek zvērības,” “Meduza” saka Kristīne. Slepkavības Bučā notika tieši šajā pašā laikā – tikai otrā Dņepras krastā, kuras pilsētās un ciematos krievu karavīri arī veica “tīrīšanas”.

Vēl viens karavīrs, kuru Kristīne labi atceras ir “vienkāršais un pieklājīgais” apmēram 25 gadus vecais puisis, kuru Mihails uzrunāja kā Vitaļiku: “Kad viņi atnāca uz mūsu māju, Vitaļiks izsita stiklu un sagrieza roku. Mēs sākām uz viņu kliegt, sak, tu tāpat ieej arī savās mājās? Viņš visu laiku atvainojās, piedāvāja salabot”. Arī Vitaļiks lietoja alkoholu, stāsta Kristīne, bet tikai runāja par to, ka ir nesen precējies un ļoti grib doties mājās.

“Visam mūsu kvartālam par trauksmes zvanu kļuva zagtā kvadracikla troksnis. Ja dzirdējām tā troksni, tātad viņi atkal ir klāt,” stāsta Kristīne. Kopumā Mihails un Vitālijs pie viņas atbrauca trīs reizes. Pēdējo reizi - apmēram deviņos vakarā 9. martā. Abi bija stipri piedzērušies. “[Noparkojās] un viņš [Mihails] gāja pa ielu un kliedza: “Kristīne-e-e! Kristīne, kur tu esi?” – kā kāds parasts lauku vecis. Pieprasīja, lai eju viņam līdzi. Mamma nostājās viņa priekšā ceļos, sāka lūgties, lai mani nekur nevelk. Tad Mihails piedāvāja uzkāpt uz guļamistabu otrajā stāvā, bet es viņu pierunāju iziet pagalmā uzpīpēt. Tur viņam sākās histērija, viņš izvilka pistoli: “Karā likumu nav! Es varu ar tevi darīt visu, ko vien sagribēšu, – un man par to nekas nebūs. Es tūlīt izšaušu, ja nenāksi ar mani”. Kristīne apgalvo, ka atbildes vietā viņa vienkārši apgriezusies un iegājusi mājā. Tad Mihails izšāvis gaisā un skrējis viņai pakaļ. Šo scēnu “Meduza” apstiprināja arī Kristīnes māte, kas to novēroja caur logu. Mājā, pēc Kristīnes vārdiem, Mihails sācis raudāt: “Tu ko – domā, ka es visu šo gribu? Esmu slims, nenormāls. Tu esi jucis skuķis, dumja. Kāpēc jūs ne no kā nebaidāties? Domā, man nav bail? Mūs visus šeit nošaus, izdurs mums acis, mūs vienkārši pameta”.

1. tanku divīzijas taktiskā grupa brīdī, kad Kristīnes mājā notika šī saruna, jau bija cietusi smagus zaudējumus kaujā uz šosejas, kas veda Brovaru virzienā. Tur tika nogalināts pulka komandieris pulkvedis Andrejs Zahārovs. Tāpat nebija skaidrs, kad ieradīsies papildspēki. Izdzīvojušajiem karavīriem, domājams, tika dots uzdevums noslēpt tehniku kaimiņos esošajos ciematos un veikt Bohdanivkas “attīrīšanu” no ukraiņu militārpersonām un teritoriālās aizsardzības locekļiem. Kristīne centās vīrietim novērst uzmanību ar sarunām par ģimeni, kas viņu gaida. Mihails nosauca savas sievas vārdu, ar kuru kopā viņš gatavojies pirkt māju, kā arī divu bērnu vārdus – astoņus gadus veco dēlu un meitu (“Meduza” viņu vārdi ir zināmi, tie sakrīt ar sievas un bērnu vārdiem Romanova profilā “VKontakte”). Divus piedzērušos karavīrus izdevies izdzīt, kad viņi nolēma, ka vajadzētu vēl kaut kur atrast vīnu.

“Tiklīdz mēs ar ģimeni bijām likušies atkal gulēt, ārā atskanēja šāvieni,” stāsta Kristīne.

Pagaidām nav skaidri zināms, kas cieta vai pat gāja bojā šo Kristīnes dzirdēto šāvienu rezultātā. Tomēr viņas kaimiņiene Viktorija dzīvo tikai 100 metru attālumā no Kristīnes, un Viktorijas vīru nošāva tieši šajā laikā.

Vakars. Viktorijas māja

Divi balaklavās maskēti Krievijas karavīri ieradās 52 gadus vecās Viktorijas mājā apmēram 21:30. “Dzirdēju soļus. Tad sašķīda virtuves logs – pa to tika izšauta automāta kārta. Mēs ar vīru uzkliedzām, ka neesam bruņoti un ka mājā ir bērni. Elektrību tā arī neieslēdzām, jo mēs [tumsā] centāmies atpazīt trokšņus,” “Meduza” stāsta Viktorija. “Viss notika ļoti ātri. Karavīri ieslēdza spilgtu gaismekli un tad sāka to spīdināt mums sejās. Mājā atradās četri cilvēki: Viktorija, viņas vīramāte – sieviete gados –, vīrs Aleksejs un desmitgadīgā meita. Pie meitiņas gaismas kūlis aizkavējās, un augumā garākais karavīrs sacīja: “Bērniņ, piedod”. “Otrs tad pajautāja: “Vai jums ir pagrabs?” “Nē, tikai sūkņu telpa”. Tā burtiski ir 2x2 metru bedre, stāsta Viktorija. Mums atļāva paņemt vienu segu un karavīri sāka mūs dzīt iekšā šajā bedrē, bet vīrs sāka skaļi protestēt, ka viņa māte ir apjomīga un nespēs tur ielīst. Karavīri tikai atmeta ar roku un it kā aizmirsa par viņas eksistenci.” Ieeju sūkņu stacijā mājas pagalmā sedz spilgti zaļa lūka. Nokāpt šajā ne pārāk dziļajā akā iespējams pa atslietām koka kāpnēm. Lejā uz ķieģeļiem klātās grīdas stāvus var satilpt vairāki cilvēki.

Lūku uz divām minūtēm aizvēra, tad atkal atvēra, atceras Viktorija. “Augumā mazākais karavīrs ar automātu rokās no augšas pajautāja: ”Cigaretes ir?” Vīrs atbildēja: “Nē, pats jau četras dienas neesmu smēķējis” un tad karavīrs uz mums izšāva. Lode trāpīja vīram rokā. Tad tas pats karavīrs teica otram “**** [piebeidz] viņu”, un viņš uzreiz iešāva Ļošam galvā. Viņš atslāba un sāka krist tieši virsū meitai, iespieda viņu – un tā mira, tieši uz viņas. Es viņu turēju aiz rokas, kamēr nesapratu, ka viss, ka viņš jau sāk palikt auksts,” viņa stāsta.

Par to, ka slepkavība notika tieši tur, sūkņu šahtā, “Meduza” stāstīja arī Bohdanivkas iedzīvotājs Anatolijs: viņš pats izvilcis līķi – pēc trim nedēļām, 30. martā, jau pēc okupācijas beigām. “Tas bija mans biedrs. Es atvedu ukraiņu karavīrus, lai viņu atpazītu, viņi palīdzēja Alekseju izcelt no šahtas,” stāsta Anatolijs. “Līķis visu šo laiku gulēja turpat. Viņš bija sašauts galvā, viss bija skaidri redzams”.

Viktorijas kaimiņš Valentīns stāstīto apstiprina. No viņa loga labi redzama gan māja, gan sūkņu stacija. Valentīns redzēja, kā karavīri staigā pa māju ar lukturīšiem, un dzirdēja, ka viņi klaigāja: “Smēķus! Smēķus!” “Mums jau te bija tāds klusums, visi kā sardzē sēdēja. Cigaretes karavīri tā arī neatrada. Un atgriezās pie sūkņu telpas – prasīt tās saimniekam,” atceras Valentīns. “Atvēra aku. Un sākumā vienreiz izšāva, bet pēc tam piebeidza.” Atstājuši Viktoriju ar meitu sūkņu šahtā, karavīri sāka spīdināt lukturīšus Valentīna logos: “Bet pie manis pagrabā slēpās kaimiņi – divi pusaudži, abi 16 gadus veci,” sarunā ar “Meduza” atceras Valentīns. “Tad mēs arī aizlaidāmies. Izskrējām pa pagalma durvīm un caur dārziem aizskrējām uz citām mājām lūgties paslēpties. Beigu beigās paslēpāmies pie [kaimiņa] Aleksandra.” Valentīna mājā karavīri nez kāpēc iekšā nelīda – viņi devās uz Zaļeskas ielas tālāko kotedžu. Viktorija piekrita “Meduza” nosaukt nogalinātā vīra vārdu: Aleksejs Aleksejevičs Rudenko. Viņš nedienēja armijā, jo mugurkaula slimības dēļ bija invalīds. Dažu pēdējo gadu laikā Aleksejs veica remontus, krāsoja un remontēja mājas Kijivā. “Mēs mājās neglabājām nekādus ieročus. Tomēr vīrs bija ziemas makšķernieks, tāpēc viņam bija kamuflāžas jaka ar melnu vilnu un tādas pat siltās bikses,” skaidro Viktorija. “Jaciņu es salocīju un vienkārši ieliku skapī, bet bikses karājās uz pakaramā. Pēc slepkavības, kad es atgriezos mājā, redzēju, ka bikses mētājas zemē un pakaramais ir salauzts. Tas viss, acīmredzot, notika bikšu dēļ.”

“Bija jau pustrīs naktī, kad mēs izlīdām no šahtas,” saka Viktorija. “Iegāju mājā, lai saprastu, kur ir mana vīramāte: viņa viena klīda pa istabām, raudāja un neko nespēja saprast. Tad es sāku sausās drēbēs pārģērbt bērnu, jo viņa bija līdz pat apakšbiksītēm izmirkusi tēva asinīs, arī es biju ar tām visa piesūkusies.”

Tajā vakarā neviens cits, izņemot Mihailu Romanovu un otru karavīru, kuru pats Romanovs sauca par Vitāliju, kā arī vēl viens cilvēks melnā formā, neveica Zaļeskas ielas māju “apgaitas”. Tomēr apstiprināt to divu karavīru personības, kuri nogalināja viņas vīru, Viktorija nevar: viņa neredzēja iebrucēju sejas, jo tās sedza balaklavas.

Nakts. Jevgēnijas māja

Aptuveni ap desmitiem 9. marta vakarā Mihails Romanovs tika līdz Jevgēnijas mājai, kura dzīvoja no visiem vistālāk uz austrumiem, lauka malā. Todien viņš jau bija turp ieradies kopā ar iesaukto grupu – tāpat kā pie Kristīnes. Kāds no karavīriem toreiz nošāva suni (kas piederēja Jevgēnijai, viņas vīram un četrgadīgajam dēlēnam) un sāka lauzties caur vārtiem, viņa stāsta “Meduza”. Starp karavīriem, kas atradās viņas teritorijā, bija arī Vitālijs, kurš uzreiz sāka atvainoties, teica, ka mājās Krievijā viņam arī ir suņi un viņš neesot šāvis. Romanovs tikmēr centās iepazīties ar Jevgēniju. “Viņš jau tad bija iereibis, metās ceļos, skūpstīja man rokas,” atceras Jevgēnija un turpina: “Viņš teica, cik ļoti gribot mājās, un lūdza, lai mēs no viņiem nebaidāmies. Mums [tad] vēl reāli likās, ka nogalinātais suns ir sliktākais, kas ir noticis.” Tomēr pēc tam Romanovs ieraudzīja pie mājas novietotajā automašīnā haki krāsas jaku un strauji pārvērtās. Viņš aizsvilās un izšāva automāta kārtu virs Jevgēnijas vīra galvas. Tomēr laulātajiem izdevās apslāpēt konfliktu: viņi sacīja, ka jaka ir no straikbola ekipējuma.

Vēlā vakarā Mihails Romanovs atgriezās ar kvadraciklu. Viņš bija nevis kopā ar Vitāliju, bet ar citu cilvēku, ar kādu militārpersonu pilnīgi melnā formastērpā, kā viņu apraksta Jevgēnija.

“Bija jau pavisam tumšs, kad viņi pieklauvēja pie vārtiem. Es nokāpu uz boileru telpu, kur gulēja dēls, bet vīrs devās atvērt vārtus,” notikušo atceras Jevgēnija. “Pēc tam ārā dzirdēju šāvienu, bet tad jau soļus mājas iekšpusē. Man uzkliedza: “Lien ārā!” Es jautāju: “Kur ir mans vīrs?” Tad vīrietis melnajā formā teica: “Nav tev vairs vīra, viņš tev bija nacists, tāpēc es viņu nošāvu”.”

Jevgēnija sāka raudāt. Cilvēks melnajā formā pielika pistoli viņai pie galvas un teica: “Ja neaizvērsi muti, mēs atstiepsim sīko un viņam parādīsim, kā mātes smadzenes izšķīst pa visu māju”. Mihails Romanovs pavēlēja sievietei izģērbties.

Kā “Meduza” stāsta Jevgēnija, Romanovs un viņa līdzgaitnieks (Mihails nesauca viņu vārdā) pēc kārtas izvaroja viņu koridorā un uz kāpnēm, kamēr dēls palika boilertelpā. “Viņi brauca prom, bet pēc tam atgriezās un turpināja to pašu. Pistole pastāvīgi atradās man pie galvas. Kārtējo reizi viņi atgriezās jau tik ļoti piedzērušies, ka neturējās uz kājām, čurāja tieši mājā un beigu beigās sasēdās krēslos, kur arī aizmiga,” tā notikušo apraksta Jevgēnija.

Šīs pašas detaļas Jevgēnija izstāstīja arī cilvēktiesību aizsardzības organizācijai Amnesty International un britu laikrakstam The Times.

Kamēr Krievijas karavīri gulēja, Jevgēnija atrada piemērotu brīdi un paņēma dēlu no boilertelpas, bērnam skaidrojot, ka viņiem “tagad būs jābēg”, jo citādi viņus “nošaus”. Pirms sava īpašuma atstāšanas viņa atrada sava vīra līķi un pieskārās viņa rokai (tā jau bija auksta). “Mēs aizbēgām pāri laukam uz tuvāko māju, pārlīdām pār sētu un sākām klauvēties. Vienkārši paveicās, ka tā bija māja, kurā bija palikuši cilvēki,” viņa stāsta.

10. marts. Nakts un rīts. Bēgšana

Ap pusnakti pie Kristīnes mājas klauvējās sieviete ar bērnu rokās. Viņa teica, ka divi Krievijas karavīri ir viņu zvēriski izvarojuši, bet viņas vīra līķis guļ pagalma vidū.

“Tā bija Jevgēnija, viņa bija ģērbusies plānā sporta jaciņā un biksēs, bez virsjakas un cepures, kaut arī ārā temperatūra bija mīnusos,” Kristīne stāsta “Meduza”. Bērns bija ģērbts jaciņā, viņam līdzi bija maza zila mugursomiņa (citi aculiecinieki, kas vēlāk dienas gaitā redzēja Jevgēniju, minēja to pašu apģērbu). Kristīne izguldīja Jevgēniju ar bērnu uz viesistabas dīvāna, viņus ietinot segās: karavīri bija izsituši mājas logus, tāpēc tur bija auksti.

Kristīne, pēc viņas vārdiem, uzreiz saprata, ka tagad neviens Zaļeskas ielas iedzīvotājs vairs nav drošībā. No rīta Romanovs konstatēs, ka Jevgēnija ir aizbēgusi, un tikpat labi nolemt, ka ir jāatrod dzīvus palikušos slepkavības un izvarošanas lieciniekus.

Rītausmā pie mājas durvīm negaidīti pieklauvēja svešinieks – kaimiņš Aleksandrs no Krimca ielas, bijušais Ukrainas Ārkārtējo situāciju ministrijas darbinieks. Viņš teica, ka dzirdējis šāvienus, ir “informēts par situāciju” un viņa ģimene domā, ka ir steidzami jāevakuējas.

Aleksandra māja atrodas tuvāk ciemata centram. 10. marta agrā rītā tur jau bija sapulcējušies 20 cilvēki: Aleksandrs atveda pie sevis visus kvartālā palikušos kaimiņus. Pēc tam viņš devās arī pakaļ Viktorijai ar meitu (kuras vīru krievi nogalināja sūkņu šahtā).

“Es redzēju binoklī no savas mājas otrā stāva, kā viņus sadzina šahtā,” “Meduza” stāsta Aleksandrs. “Es arī nodomāju – tur taču ir bērns, nosals pavisam. Rītausmā nolēmu uz turieni aiziet, tāpat arī pēc pārējiem. Vai mājā vēl bija karavīri, vai vairs nebija, to es nezināju, bet rēķinājos, ka viņi bija pamatīgi dzēruši un tātad arī gulēs kā zīdaiņi. Tie kacapi (lielkrievi, nievājošs krieva apzīmējums – tulkotāja piez.) dzēra bezdievīgi, bet līdz tam es divas dienas slēpos, jo viņi šāva nost visus policistus, atošņikus (Austrumukrainā karojušos – tulkotāja piez.), emčeesņikus (Ārkārtas situāciju ministrijas darbiniekus – tulkotāja piez.), visus, kuri bija kaut mazliet saistīti ar civildienestu.”

Aleksandrs nedevās glābt kaimiņus vienatnē, kopā ar viņu bija draugs – tas pats Valentīns, kurš no sava loga redzēja, kā Krievijas karavīri nošāva Viktorijas vīru. “Kad uzausa gaisma, mēs aizskrējām pie Ļošas un Vikas skatīties, vai kāds ir vēl dzīvs,” atceras Valentīns. “Vienkārši iztēlojies, kā tas ir, kad tu atnāc, bet tev durvis atver bērns. Un saka: “Tēti nogalināja”. Tikai tāpēc, ka viņam nebija cigarešu, toties, kā visiem šejieniešiem, viņam bija makšķernieku bikses. Vienkārši ne par ko.”

Kad kaimiņi atveda Viktoriju uz Aleksandra māju, viņa ieraudzīja, ka meitas baltās botiņas ir pielijušas ar asinīm. Tās mazgāt nebija laika. Viktorija uzreiz sazvanīja “slepkavību nodaļu” Brovaros. “Es izstāstīju uzreiz visu, teicu, ka nogalināja vīru manu acu priekšā. Atbilde bija tāda pati kā citiem cietušajiem: “Mums viss okupēts, tagad policija pie jums aizbraukt nekādi nevar”. Pēc tam vēl dažas reizes pārzvanīja, pat lūdza nosūtīt pases kopiju, bet es svešiem cilvēkiem neko nesūtīju. Darbinieks solīja pārzvanīt, bet tā arī to neizdarīja,” atceras sieviete.

Pa to laiku Kristīne telefoniski sazinājās ar savu brāli, kurš dzīvoja Kijivā. Viņi izdomāja plānu, kā tikt prom no ciemata, nesatiekot karavīrus. “Sākumā domājām iet kājām līdz kaimiņu ciematam Veļikaja Dimjorka, jo automašīna pievērš uzmanību, un pēc tam meklēt transportu. Tomēr tad būtu jāšķērso pieci kilometri caur okupēto teritoriju, kas ar bērniem bija nereāli.” (Vēlāk Ukrainas ģenerālprokurors paziņoja par Veļikaja Dimjorkā nogalinātiem vismaz 11 civiliedzīvotājiem). Tāpēc septiņos no rīta Kristīne sēdās pie savas automašīnas stūres, paņemot līdzi Jevgēniju, Viktoriju un bērnus, bet viņas brālis diktēja pa telefonu, kur nogriezties, un izveda cietušos caur dārziem un sabombardētiem zemes ceļiem līdz šosejai, kas veda uz galvaspilsētu.

Pēc tam Jevgēnija iesniedza policijā iesniegumu par vīra slepkavību un pašas izvarošanu. Viņai izsniedza “cietušās atzīmi” (tā ir “Meduza” redakcijas rīcībā). Jevgēnija piekrita nosaukt “Meduza” sava nogalinātā vīra īsto vārdu: viņš ir Aleksejs Zdorovecs, Brovaru pilsētas padomes bijušais sekretārs un deputāts, kurš pēdējā laikā neieņēma nekādus amatus un nodarbojās ar privāto uzņēmējdarbību. Viņa bojāeju komentārā ukraiņu medijiem apstiprināja arī Brovaru mērs Ihors Sapožko. Ukrainas ārlietu ministra padomnieks Antons Herašķenko apstiprināja Alekseja Zdoroveca bojāeju un viņa sievas izvarošanu arī vēstulē ”Meduza” un informēja, ka “Krievijas Federācijas bruņoto spēku militārpersonai M. S. Romanovam” neklātienē izvirzīta apsūdzība “aizdomās par cietsirdīgu izturēšanos pret civiliedzīvotājiem, kas ir starptautisko līgumu noteikto kara likumu un paražu pārkāpums”.

Pēc bēgšanas no Bohdanivkas

Drīzumā Jevgēnijai sāka pienākt pirmās ziņas no Bohdanivkas – no tiem, kuri tur atgriezās. Viņas un Alekseja lielā māja lauka malā bija nodedzināta pilnībā. Pagalmā – svaigs apbedījums. Pie Alekseja kapa viņa mājas pagalmā bija uzlikts no koka nūjām izveidots krusts. To promejot bija uzlikuši citi Krievijas karavīri, kuri nomainīja Mihailu Romanovu un viņa dienesta biedrus. Aprīļa vidū, kad “Meduza” korespondents pabija Jevgēnijas mājā, Alekseja līķis jau bija ekshumēts. “Atbrauca policija un prokuratūra un savāca [līķi],” paskaidroja kaimiņš Aleksandrs. Kijivas rajona policija 10. aprīlī pastāstīja medijiem par slepkavību un izvarošanu Bohdanivkas ciemā, videoierakstā no notikumu vietas redzams vīrieša līķis. Kijevas rajona policijas priekšnieks Andrejs Ņebitovs šajā video nosauc vārdu vienam no aizdomās turētajiem: Romanovs.

Mājas vārti ir palikuši savā vietā, tik vien, ka tie nobīdīti malā. Cauri logu ailām bez stikliem redzama tikai sodrēju noklāta veļas mazgājamā mašīna. Nodegušajā namā vairs nekā nav – ne iekšējo sienu, ne mēbeļu. Dārzā zem karstumā krietni apsvilušajām eglēm izmētātas segas, apakšveļa, bērnu apavi un skābējumu burkas, kuras kāds mēģinājis atvērt, ar kaut ko asu caursitot vāciņu. Daļa zālāja nomelnējusi: tur ir kurināts ugunskurs un kāds ir mēģinājis pagatavot ēdienu.

Uzreiz aiz izraktā kapa tukša stāv liela suņu būda. Dzīvnieku mājā vairs nav, zālienā guļ kucēna līķis. Jevgēnijai un Aleksandram bija divi pieauguši alabaji un deviņi kucēni. Līdz karam, stāsta Jevgēnija, viņi ar Alekseju gatavojās pabeigt darbus savā zemes gabalā un jau bija izrakuši bedri dīķim. Vīrs gribēja doties ceļojumā ar motociklu pa Ukrainas rietumiem un jau bija nopircis nepieciešamo ekipējumu: teltis, guļammaisus un traukus (kuros ģimene beigu beigās sev gatavoja ēdienu okupācijas laikā). “Paskatieties, ko viņi aiz sevis atstāj,” Jevgēnija rāda postažas pilnās fotogrāfijas. “Mums bija laimīga dzīve un tik daudz plānu, bet tagad es ar bērnu esmu velns vien zina kur, nevaru savākt sevi kopā un saprast, kā ar to dzīvot tālāk. Viņi visi ir jāsoda.”

23. marts. Trešā slepkavība

Konstantīna māja

Vēl viena slepkavība, par kuru “Meduza” pastāstīja vietējie iedzīvotāji, notika Bohdanivkas kaimiņu kvartālā, divu kilometru attālumā no Zaļeskas ielas. Šo rajonu no ciemata nošķir biezs mežs. Domājams, tieši tāpēc Krievijas karavīri atrada Konstantīna māju (vārds mainīts pēc paša lūguma) tikai 23. martā. Slepkavības aculiecinieks apgalvo, ka slepkava bija “burjatu tautības” un slēpa seju aiz lakata. Nav zināms, vai viņš bija pazīstams ar karavīriem, kas pastrādāja pirmās divas slepkavības un izvarošanu. Spriežot pēc šiem notikumiem, ciemata “tīrīšana” turpinājās pat vēl divas nedēļas pēc Brovaru rajona okupācijas sākuma.

Konstantīna māja – viena no 17 mājām ciemā, netālu no Bohdanivkas centra. “23. martā apmēram 11.30 no rīta pie mūsu mājas sāka klauvēties. Atskanēja klauvējieni, tādi uzstājīgi un asi – kāds vienkārši dauzīja durvis. Es nokāpu no otrā stāva, bet mans 67 gadus vecais sievastēvs Viktors atradās pirmajā stāvā. Paskatījos pa guļamistabas logu pirmajā stāvā un ieraudzīju karavīru zaļi pelēkā formā ar automātu rokās. Viņš bija viens pats. Viņš klauvēja un neko neteica apmēram piecas minūtes; mēs vaļā nevērām. Kas viņš tāds ir, ka mums būtu viņam jāatver durvis?” Konstantīns stāsta ”Meduza”.

Karavīrs apgāja apkārt mājai un ieraudzīja pievērtu logu. “Viņš ar šautenes laidi izsita stiklu no rāmja un teica: “Ver vaļā, vai arī iemetīšu granātu!” Es atbildēju: “Granātu nevajag, tūlīt atvēršu,”” atceras Konstantīns. Viņa sievastēvs tobrīd jau bija paguvis pamest māju caur katlu telpu.

“Es atvēru durvis, pacēlu rokas un teicu, ka esmu civilais un neesmu bruņots. Tomēr viņš uzreiz pacēla automātu tēmējumā. Tad viņš teica: “Atkāpies!”. Es sāku virzīties atmuguriski, bet [karavīrs] tad sekoja: “Aizgriezies”, un es pagriezos ar muguru pret viņu,” stāsta Konstantīns.

Šajā brīdī guļamistabā, kur stāvēja Konstantīns, iezvanījās mobilais telefons.

“Karavīrs sāka šaut. Es stāvēju pret viņu ar muguru, tādā puspagriezienā, un es skatījos uz viņu un ieraudzīju liesmas no automāta. Šajā brīdī es ielēcu dziļāk guļamistabā. Pēc tam izsitu [insektu] tīklu un izlēcu pa logu. Biju basām kājām. Tieši šajā brīdī es dzirdēju, kā caur mājas centrālo ieeju nāk iekšā mans sievastēvs. Dzirdēju divus šāvienus un sapratu, ka karavīrs ir viņu nogalinājis,” atceras Konstantīns.

Konstantīns ar basām kājām caur caurumu sētā skrēja pie kaimiņiem. Kamēr viņš skrēja caur dārzu, viņš dzirdēja, kā minimums, vēl sešus šāvienus. Kaimiņi Konstantīnam iedeva tukšas mājas atslēgas turpat netālu un viņš tajā paslēpās.

Caur logu namā, kurā Konstantīns slēpās, viņš ieraudzīja, kā paša mājas pagalmā drīz vien iebrauc tanks. Vēlāk noskaidrojās, ka Krievijas karavīri tur sarīkoja grautiņu: savāca telefonus, lādētājus, dārgu alkoholu un tehniku. Pēc tam karavīri izgāja no mājas un tankā aizbrauca prom pa ielu. Konstantīns ir pārliecināts, ka karavīri meklēja viņu, lai nogalinātu. “Tanks nobrauca visas ielas garumā, bet pēc tam apgriezās un pa to pašu ielu brauca atpakaļ līdz manai mājai. Es dzirdēju aprautu frāzi, ka “jāšauj, lai nogalinātu,” stāsta Konstantīns.

Tuvāk vakarpusei mājā, kur vīrietis slēpās no Krievijas karavīriem, ieradās tās saimnieks. Viņi nolēma patverties mežā, bet, kad satumsa, atgriezās atpakaļ ciematā pēc dokumentiem, telefoniem, teltīm un pārtikas.

“Es iegāju mājā un kaut kā uzreiz pamanīju, kas ir noticis. Elektrības ciematā nebija, bija tumšs, es spīdināju ar lukturīti. Mans sievastēvs gulēja gaitenī. Es apklāju viņu ar segu un sāku vākt kopā mantās. Paņēmu telti un kaut kādas nepieciešamās lietas, apģērbos, aizslēdzu māju. Un mēs ar kaimiņiem atkal aizgājām uz mežu, uzstādījām telti, centāmies pagulēt. Bet, protams, nervi neļāva, visi bijām adrenalīna pārņemti, neko pagulēt nesanāca. Vakarā ārā bija divi grādi plusā, auksti. Trijos naktī mēs jau vairs nevarējām nogulēt un sākām staigāt ap telti [lai sasildītos],” atceras Konstantīns.

No rīta viņam kopā ar kaimiņiem izdevās sazvanīt paziņu, kas nodarbojās ar iedzīvotāju izvešanu no okupētajiem ciematiem. Šis cilvēks viņiem palīdzēja izkļūt no Bohdanivkas un viņus aizveda līdz Brovariem. Brovaru policijas nodaļā Konstantīns uzrakstīja iesniegumu par sava sievastēva slepkavību. Turpat viņu pirmo reizi nopratināja izmeklētājs.

1. aprīlī Konstantīns atgriezās Bohdanivkā. Viņš uzreiz sāka sarunas ar apbedīšanas dienestu darbiniekiem par sievastēva bērēm, bet viņam paziņoja, ka ciematā strādā izmeklētāji un viņi savāc visu nogalināto līķus tiesu medicīnas ekspertīzei. Konstantīna sievastēva līķi aizveda uz vietējo morgu.

Nākošajā dienā, 3. aprīlī, tiesu medicīnas ekspertīze bija veikta. “Meduza” redakcijas rīcībā ir izziņa par 67 gadus vecā Viktora nāvi (viņa uzvārdu “Meduza” nemin pēc radinieka lūguma). Dokumentā minētais nāves iemesls ir šāds: “Lodes cauršauts ievainojums galvā”. Ievainojuma gūšanas apstākļi: “Miesas bojājumi karadarbības laikā Bohdanivkas ciematā.” Konstantīns apglabāja sievastēvu tajā pašā dienā.

28.marts. Otra izvarošana

Svetlanas māja

Kā noskaidroja “Meduza”, tikai dažas dienas pirms Krievijas karaspēka atkāpšanās no Bohdanivkas, 28. martā, tur notika vēl viena izvarošana.

Līdz karam Svetlana Perminova (viņas īstais vārds, viņa piekrita “Meduza” to nosaukt) strādāja par grāmatvedi Brovaros. Tomēr Krievijas okupācijas laikā Svetlana kopā ar vīru Eduardu un viņu gaidībās esošo meitu aizbrauca uz vasarnīcu, kas atradās Bohdanivkas teritorijā, dārzu biedrībā “Vološka”.

“Mana meita bija devītajā mēnesī,” sarunā ar “Meduza” atceras Svetlana. “Vīrs viņai speciāli izveidoja tādu lielu gultu un to novietoja pagrabā, kur mēs slēpāmies. Mēs vienkārši baidījāmies, ka viņa tur dzemdēs.”

Apstākļi pagrabā – ar paklāju siltinātas sienas, televizors un guļvieta tieši zem plaukta ar skābējumiem – ir redzams vienā no video, ko Eduards uzņēma kara sākumā. Šajā ierakstā ģimene gatavojas ēst vakariņās prosas putru; televizorā rāda ziņas.

1. martā Perminovas meitai izdevās atstāt Bohdanivku caur vienu no humānajiem koridoriem. Savukārt 24. martā kaimiņu ciemata Ševčenkovas virzienā devās viņas vīrs Eduards – Svetlana skaidri nezina, kāpēc viņš nolēma doties tieši turp. “Viņu vienkārši vilka uz turieni [pie karavīriem] pēdējā laikā: viņam bija kaut kas jādara, kaut kas jāmaina,” viņa stāstīja. “Tāpēc, ka atradāmies pilnīgā okupācijā, krievi atradās gan Bohdanivkā, gan Ševčenkovā, gan arī Dimerkā. Viņš vienkārši nespēja [nosēdēt uz vietas]: tas viņu grāva kopā.”

Eduards neatgriezās mājās ne 25. martā, ne nākošajā dienā. Svetlana vasarnīcā palika viena.

Trīs ar automātiem bruņoti Krievijas karavīri parādījās viņas īpašumā 28. marta vakarā. “Man tad sētu jau bija vējš nogāzis, un viņi vienkārši gāja garām un ieraudzīja [mājas pagalmā stāvošo] automašīnu,” atceras Perminova. “Un es saprotu, ka tieši automašīnu viņi arī meklēja: jau skaidri zināja, ka viņus padzīs,[no piepilsētām], un viņiem bija vajadzīgs auto».

Nozagt automašīnu karavīriem neizdevās: tā nebija braukšanas kārtībā. “Nebija akumulatora,” skaidro Svetlana. “Un tad viņi nokāpa pie manis pagrabā. Aprija visu ēdienu, kāds vien man bija, atņēma maizi, olas, naudu. Sāka izprašņāt, vai te dārzos atrodas karavīri, cik cilvēku ir kooperatīvā. Bet pie mums bija palikuši astoņi pensionāri – vienu pēdējās dienās tieši apglabāja mežiņā, jo nekādā kapsētā apglabāt nebija iespējams.”

Perminova neatceras, cik ilgi karavīri atradās viņas mājā: “Man tā bija kā mūžība.” Tad ap desmitiem vakarā, kad pavisam satumsa, viens no karavīriem pievērsa uzmanību lielajai gultai pagrabā. “Pamāja uz to un teica: “Skaties, kāds seksodroms,”” atceras Svetlana. “Nu un viss: es iespiedos stūrī un … Viņi mani vienkārši izvaroja. Paņēma ēdienu, paņēma naudu – tas jau nekas, tas viss ir štrunts. Bet viņi mani vienkārši izvaroja. Man ir 55 gadi – kam es biju vajadzīga?”

Divi karavīri izvaroja Svetlanu viens pēc otra, viņa atceras; trešais uz to skatījies un masturbējis. “Es domāju, ka viņi mani vienkārši nožņaugs,” atceras Perminova. “Viņi mani žņaudza, ar pirkstiem pilnībā aptvēra manu kaklu, un es pat neatceros, vai es zaudēju samaņu, vai nezaudēju.”

Karavīri viens otru nesauca ne vārdā, ne arī pēc dienesta pakāpes. Izvarotāju sejas Svetlana neatceras. “Viņi bija slāvi. Policija rādīja cita fotogrāfijas [Mihaila Romanova], bet es nezinu, godīgi [vai tas bija viņš, vai nē].”

Brovaru rajona policijas pārvalde fiksēja visus ar Svetlanu notikušā apstākļus un 6. aprīlī ierosināja krimināllietu, “Meduza” pastāstīja Ukrainas iekšlietu ministra padomnieks Antons Heraščenko. Izmeklēšana turpinās.

Tajā pašā vakarā trīs karavīri paņēma sev līdzi naudu un pārtiku un aizgāja. “Es tad gribēju pakārties. Es jau garāžā biju izveidojusi cilpu,” atceras Svetlana. “Mani apturēja meita, kura dzemdēja 2. aprīlī. Kā tieši apturēja? Kad jau grasījos kārties, nodžinkstēja telefons – “Viber” vai “Telegram” –, un man pēkšņi pieleca: “Bet mana meitiņa? Viņa taču to nepārdzīvos”.”

Par to, kas notika ar Eduardu, Svetlana uzzināja tikai aprīļa vidū: “Viņu spīdzināja, bet pēc tam nošāva. Līķi atrada kādā pagrabā Ševčenkovā (ciemats Brovaru rajonā 16 kilometrus uz austrumiem no Bohdanivkas, “Meduza” piezīme). Tajā virzienā viņš arī devās, un viņu, acīmredzot, sagūstīja. Viņš nodeva mūsu puišiem no [Ukrainas bruņotajiem spēkiem] ģeolokācijas, braucošās [Krievijas karaspēka] tehnikas skaitu. Baidos, ka to visu atrada viņa telefonā.”

Sešus līķus, ko policija atrada privātmājas pagrabā Ševčenkovā, šī ciema vecākais Vladimirs Iovenko pieminēja sarunā ar “Meduza” korespondentu jau 11. aprīlī, piebilstot – divus no tiem atpazīt pagaidām nav izdevies. “Vēlāk ziņoja, ka pieci ir atpazīti, bet sestais vēl ne,” atceras Svetlana. “Un izrādījās, ka šis sestais bija viņš. Ja vien jūs redzētu, ko tie ar viņu bija darījuši: viņam vienkārši trūka puse galvas”.

1. aprīlī Eduardu apglabāja Brovaros. Pārējos pagrabā atrastos nogalinātos vīriešus apglabāja Ševčenkovā pirms dažām dienām, 12. aprīlī. “Neviens no bojāgājušajiem nebija saistīts ar teritoriālās aizsardzības spēkiem vai jebkādiem bruņotajiem formējumiem. Ševčenkovas ciemats ilgstoši atradās okupācijā, un tieši šajā periodā Krievijas karaspēks nolaupīja civiliedzīvotājus, ņirgājās par viņiem, bet pēc tam viņus nošāva,” paziņoja Kijivas rajona policijas priekšnieks Andrejs Nebitovs.

Perminova ir pārliecināta, ka viņas stāsts, tāpat kā citas liecības par Krievijas okupācijas dienām Bohdanivkā, ir jāizstāsta presē. “Viņi ir dzīvnieki. Zvēri,” “Meduza” teica Svetlana. “Savukārt es tagad esmu zudusi, nobendēta. Man nav spēka paņemt rokās mazdēlu.”

30. marts. Atbrīvošana

Vēl viens Bohdanivkas iedzīvotājs Dmitrijs pastāstīja “Meduza”, ka pirmās runas par Krievijas spēku aiziešanu ciematā sākās marta beigās. “Pirmie pieņēmumi, ka Krievijas karaspēks atkāpjas, parādījās, kad no kaimiņu pagalma devās prom divi bruņutransportieri, kas tur nostāvēja no 9. līdz 29. martam,” atceras Dmitrijs. “Visas šīs dienas tie ne reizi neizbrauca. Viņi sāka krāmēt to, ko bija paspējuši nozagt vietējiem iedzīvotājiem. Aiz sētas dzirdēju, kā viņi viens otru steidzināja, bija dzirdami kliedzieni: “Ātrāk!” un “Veicīgāk!”

Dmitrijs stāsta, ka 29. martā ciematā bija dzirdams, kā tehnika pārvietojas Ševčenkovas ciemata virzienā. “30. martā mēs jau izgājām uz galvenās ielas ciemata centrā, un Krievijas tehnikas tur vairs nebija. Lielāko iespaidu uz mani atstāja tas, ka tajā dienā redzēju kādu Krievijas karavīru uz velosipēda, bet aiz viņa kājām skrēja trīs vai četri viņa padotie… Viens no viņiem pieskrēja pie mums un pajautāja, uz kuru pusi ir Krievija. Mēs parādījām uz Krievijas Federācijas pusi. Tad sekoja otrs jautājums – uz kurieni aizbrauca tehnika, un tad mēs pamājām Ševčenkovas virzienā, un viņi devās turp. Mazliet vēlāk aiz viņiem aizbrauca vēl viens karavīrs ar mopēdu un otrs uz maza velosipēdiņa – viņi centās panākt tos pirmos.” (“Meduza” neizdevās atrast citus šīs scēnas aculieciniekus.)

Uz bohdanivkiešu jautājumu “Jūs ko, aizmirsa?” šie karavīri esot atbildējuši apstiprinoši. “Mēs par viņiem pasmējāmies un gājām mājās,” teic Dmitrijs.

Par pilnīgu Kijivas rajona atbrīvošanu varas iestādes paziņoja 2. aprīlī. Pēc tam rajonā noteica komandantstundu, kas aizliedza iebraukt vai izbraukt Bohdanivkā līdz pat 10. aprīlim. Tūlīt pēc tam ciematā ieradās “Meduza” žurnāliste.

* * *

Lai iekļūtu vienā no Zaļeskas namiem, tagad, pēc Krievijas karavīru atkāpšanās no ciemata, ir jāpārkāpj pāri atlūzām, ar kurām apbērtas stiklotās durvis pirmajā stāvā. Mājas iekšpusē – izārdīta kumode, vaļā atstāts virtuves skapītis, atvērts ledusskapis, uzlauzts seifs. Neapgāzts otrādi palicis tikai viens krēsls – tas novietots pie kāpnēm uz otro stāvu. Uz tā sēdvietas stāv sarūsējusi uzgriežņu atslēga. Zemē atrodas ūdens pudele un burka ar konservētiem zirnīšiem.

Puse Oļega sarkano ķieģeļu mājas (pie viņa Krievijas karavīri atnāca 9. martā Zaļeskas ielas “apgaitas” laikā) ir nomelnējusi no sodrējiem: uguns ir lauzies ārā caur visiem pirmā stāva logiem. “Apakšā viss ir pilnīgi izdedzis,” saka Oļegs. “[Krievijas karavīri] paņēma visu, ko vien bija iespējams paņemt sev līdzi, un tad aizdedzināja. Manu mašīnu arī paņēma. Es domāju, ka viņi to piekraus ar labumiem un dosies Krievijas robežas virzienā, bet viņi sāka ar manu auto lauzt kaimiņu vārtus.”

Dažas Bohdanivkas ielas cieta mazāk. Tomēr arī šeit uz māju vārtiem tāpat var redzēt sapieru atstātās jautājuma zīmes, bet ielu nomalēs – bedres, izraktas apmēram cilvēkam līdz viduklim. To dibenā joprojām stāv biroja krēsli. Tā Krievijas karavīri aprīkoja ugunspozīcijas, kas aizsargāja piekļuvi pie vienas no kotedžām. To okupācijas laikā pārveidoja par štābu. Pusi šīs mājas jumta bija sagrāvis artilērijas trieciens, apgalvo ciemata iedzīvotāji. Cita Krievijas karaspēka dislokācijas vieta Bohdanivkā bija lauku skola, kas arī ir sagrauta. Vietējais iedzīvotājs Dmitrijs pieņem, ka to varēja paveikt Ukraiņu karavīri.

Pēc oficiālajiem datiem, kas bija pieejami 2022. gada 9. aprīlī Veļikodimerskas ciematu kopienas ciemos, kuru vidū ir arī Bohdanivkas ciems (pavisam kopienas sastāvā ir 23 ciemati), Krievijas karavīru okupācijas laikā gāja bojā 67 civiliedzīvotāji. Kopienas oficiālajā “Facebook” grupā publicēts bojāgājušo vārdu saraksts. Tajā norādīti tikai tie cilvēki, kuru līķus atrada un atpazina radinieki. Vietējie iedzīvotāji joprojām publicē ziņas par bez vēsts pazudušajiem vai gūstā saņemtajiem cilvēkiem.

Aizejot no Bohdanivkas, Krievijas karaspēks nomīnēja skolas teritoriju. Tagad, pēc sapieru vizītes, ēkā atkal ir iespējams pārvietoties. Skolas pagalms ir piemēslots ar armijas pārtikas iepakojumu, neatvērtām galešu pakām, enerģijas dzēriena skārdenēm un vīna pudelēm. Turpat stāv divas veļas mašīnas. Tās nozaga no apkaimes mājām un gribēja izvest kā “trofejas”, bet nespēja, “Meduza” korespondentam skaidroja Bohdanivkas iedzīvotājs Dmitrijs Bobko.

Skolas ēdnīcas logi aizkrauti ar smilšu maisiem. Pa skolas soliem izķēpāta tomātu pasta. Tur mētājas armijas pārtikas atliekas: konservi, galetes un batoniņš “Oficerskij” (“Virsnieku”). Uz skolas aktu zāles skatuves Krievijas karavīri uzstādījuši ģipša figūriņu, kas attēlo ceļos nometušos puskailu sievieti ar zelta ķiveri galvā un gurnu apsēju. Viņas krūtis ir kailas: “rotaslietas” un “apģērbs” ir norauti kopā ar krāsu.

Lilija Japarova, Anastasija Čumakova, Damirs Nigmatuļins, Aleksej Kovaļov, Informācijas aģentūras LETA tulkojums.