Ģeopolitika – tā ir pasaules dehumanizācija

Maksims Trudoļubovs par to, kāpēc karu nedrīkst attaisnot ar “ģeopolitiskiem apsvērumiem”

Cilvēki, kuri uzsāka un atbalsta karu pret Ukrainu, domā un redz pasauli noteiktā veidā. Pasaule viņu acīs ir karte ar robežām, ietekmes zonām, objektiem un mērķiem. Pie katras valsts nosaukuma šajā iztēles kartē ir pievienots to “suverenitātes” indekss. Tur ir spēcīgas un patstāvīgas lielvalstis ar priedēkli “super-”, ir vienkārši lielvalstis, ir reģionālās un, protams, “vienkārši parastas” valstis. Cilvēku šajā kartē nav: šādā mērogā viņi nav redzami. Mūsu rubrikas “Idejas” redaktors Maksims Trudoļubovs uzskata, ka ģeopolitiskais pasaules skatījums ir skats no bumbvedēja. Tagad tam būtu visiem jābūt skaidram.

Pasaulē, kas ieraudzīta šādā veidā, pastāv tikai stiprā tiesības, kamēr vājos sit. Valstis grupējas, dibina savienības, strīdas un salabst savā starpā. Vājajiem ir jābaidās no stiprajiem. Vājajiem paredzēts tikai pavisam nedaudz suverenitātes. Lielākas un stiprākas valstis var atļauties vairāk suverenitātes. Pašas lielākās – visu suverenitāti, kādu vien iespējams.

Tās, kurām ir daudz suverenitātes, spēlē “lielo spēli”, izspēlē partijas uz “lielā šaha galdiņa”, viņām ir “lielas stratēģijas” un “ģeostratēģiskie mērķi”, tās nosaka “pasaules kārtību”. Sauksim šo skatījumu par “ģeopolitisko”.

Melnā maģija politikā

Kopš 19. gadsimta otrās puses līdz pat 20. gadsimta beigām eiropiešu un amerikāņu galvās izstrādātajam ģeopolitiskajam skatījumam uz pasauli ir daudz piekritēju. Pēdējo desmitgadu laikā visas pasaules politiskajās elitēs tās piekritēji nav bijuši skaidri pamanāmi, jo ģeopolitiku ir diskreditējuši pasaules kari, neskaitāmu miljonu cilvēku bojāeja un prātam neaptverami postījumi. Ģeopolitiskā domāšanas veida kulminācija bija Otrais pasaules karš, kas sākās līdz ar dažu valstu, vispirms jau Vācijas un Japānas, centieniem pārkārtot sev par labu pasaules kārtību.

Neskatoties uz visu to, ģeopolitiskais pasaules skatījums joprojām nav norakstīts kādā dziļā arhīvā – tādā vai citādā formā tas piemīt starptautisko attiecību pētniekiem un dažiem politiķiem, jo īpaši, agresīvi noskaņotajiem. Ģeopolitika nevar nepievilkt tos politiskos līderus, kuri kultivē “vēsturisko aizvainojumu” – vēsturisko mītu, ārējo draudu kultivācijas, ienaidnieka tēla veidošanas, pastāvošās vērtību sistēmas nolieguma, kā arī ar atņemtām teritorijām un ekonomiskajām neveiksmēm saistītu nacionālo aizvainojumu toksisks sajaukums. Šī inde ir ne tikai Krievijas prezidenta, bet arī viņam garīgi tuvo politiķu – Ungārijas, Venecuēlas, Kubas, Serbijas, daļēji arī Ķīnas un Turcijas līderu – politiskā programma. Viņi visi pastāvīgi žēlojas par pagātnes pazemojumiem, nepietiekamu atzinību, to vai citu ārējo spēku naidīgumu, kā arī kāda kādreiz nepareizi novilktajām robežām.

Tomēr šāds skatījums pievelk ne tikai uz aizvainojuma kārti orientētos politiķus, bet arī ārpolitikas teorētiķus, akadēmiķus un analītiķus. Tie, kuri cenšas izprast vai pat attaisnot Krievijas karu pret Ukrainu, runā “visu lielvalstu politikas” valodā. Krievijas varas iemīļotais Čikāgas profesors Džons Miršaimers nenogurstoši atkārto, ka atbildīgas par Krievijas sarīkoto karu ir Amerikas Savienotās Valstis un rietumeiropieši. Tajā, ka Krievijas karaspēks savā kaimiņvalstī bombardē miermīlīgas pilsētas, “vainojama”, pēc Miršaimera vārdiem, ir “NATO un Eiropas Savienības paplašināšanās un Ukrainas pārvēršana par proamerikānisku liberālu demokrātiju, kas no Krievijas skatupunkta ir eksistenciāls drauds”.

Pasaules dehumanizēšana

Šis spriešanas tips pats par sevi izslēdz “parasto” valstu subjektivitāti “supervalstu” priekšā. Šī domāšana operē ar valstīm kā ar vienotiem monolītiem veidojumiem – gandrīz kā ar “cilvēkiem”. Šī domāšana atstāj ēnā visu dzīvo, kas notiek šo valstu iekšienē – tātad būtībā cilvēkus ar viņu pārliecībām, ticību, domstarpībām, individuālajiem plāniem, drāmām; ar viņu daudzveidīgo, nepavisam ne vienveidīgo ekonomisko vai kulturālo darbību. Šāda veida aizstāšana, starp citu, notiek arī valodas līmenī. Palūkojaties uz jebkuriem politiskajiem komentāriem: valstis “lemj”, “vēlas”, “cieš”, “izjūt pazemojumu”, “ir sašutušas” un “aicina”. Tomēr valstis neko tamlīdzīgu darīt nespēj, to spēj tikai dzīvas būtnes. Turklāt katram “valsts lēmumam” ir daudz pretinieku valsts iekšienē.

Sākumā visa dzīvā izzušana notiek galvās – kārtējās ģeostratēģiskās idejas izstrādāšanas vai apspriešanas procesā. Vairākumam to, kuri domā “pasaules kārtībās” un “lielvalstu politikās”, šī dzīvības dzēšana viņu galvās arī saglabājas. Viņi padara nabadzīgākus tikai sevi pašus, jo par nedzīvu būtību pārveidošanu viņi vien runā– vai arī tās pēta, iegūstot zinātniskos grādus. Īsta katastrofa notiek tad, kad šī “zinātne” kļūst par praksi, kad ģeopolitikas valoda kļūst par vienīgo valodu tiem, kuru rokās atrodas vara. Tad sākas karš.

Pasaules dehumanizācija tad notiek jau vairs ne tikai iztēlē, bet reālajā dzīvē. Praktiskā ģeopolitika noslauka malā dzīvos cilvēkus ar viņu domām un uzskatiem, sagrauj viņu mājas, neatstāj nekādas citādas vērtības, kā vien ar izdzīvošanu saistītās, padara varu par ārkārtēju, bet režīmus un valstu robežas par svētām. Šī politika liek cilvēkiem mirt par līnijām kartē. Praktiskā ģeopolitika aizvieto ražojošo ekonomiku ar jebkādu tādu resursu mobilizāciju, ko vien ir iespējams sagrābt kara nolūkos, neatkarīgi no cilvēku tiesībām uz dzīvību, brīvību un īpašumu.

Oficiālā Krievija ignorē upurus savu militārpersonu un civiliedzīvotāju vidū, jo tad, kad cīņā ir iesaistītas personas bez sejām – valstis, “parasto” cilvēku nāves ir iespējams ignorēt. Gan darbojošās personas, gan upuri šeit ir valstis. Tā arī ir pasaules dehumanizācija.

Autoritārais strupceļš

Īpaši graujošas ir to ģeopolitiķu darbības, kas visu savas valsts iekšējo dzīvi pakļauj “lielajai spēlei”. Šeit procesā iesaistās Krievijai tradicionālā “atlases modernizācija”. Līdz Putinam šo ceļu ir mērojis Pēteris I, Katrīna II un Staļins.

Saprotot, ka resursi ir ierobežoti, kārtējais autoritārais valdnieks izlemj koncentrēties uz armijas un flotes modernizāciju, atliekot uz vēlāku laiku visas citas jomas. Rezultātā autokrāts iegūst valsti, kas ir ekonomiski un tehnoloģiski vāji attīstīta, tomēr spējīga – ar mainīgām sekmēm – karot.

Atpalicība un korupcija Krieviju padara visiem nepievilcīgu, tā nevienam nevar kalpot par piemēru vai paraugu jebkādā ziņā. Krievija pasaulei var piedāvāt tikai rupju spēku, tā var tikai piespiest kaimiņus slēgt savienības, jo labprātīgi neviens par tās sabiedroto nekļūs.

Patiesībā viss ir vēl sliktāk. Krievija pasaulei ir jau nodemonstrējusi, ka pat ar savu rupjo spēku tai ne viss ir labākajā kārtībā. Ja jau ķerties pie superlielvalsts “biznesa”, tad to ir jāprot darīt atbildīgi. Tā vietā Krievijā mēs redzam ne tikai izgāšanos pilsoniskajā ekonomikā un savu tehnoloģiju izstrādē, bet arī tajā, kam it kā būtu jāveido visas lielvalstnieciskās politikas kodolu – militārajā organizācijā.

Tas nenotiek pirmo reizi. “Krievijas politikā valdnieku ambīcijas nereti ir bijušas lielākas par reālajām iespējām,” saka amerikāņu vēsturnieks, Staļina biogrāfijas autors Stīvens Kotkins. “Krievija veic izrāvienu attīstībā, nostiprina militāro organizāciju, bet rezultātā sašķīst pret kārtējo šķērsli. Atpalicība no Rietumiem tikai pieaug. Veids, ko Krievijas valdnieki atkal un atkal ir izvēlējušies ar nolūku noķert Rietumus, beigu beigās ir šo atpalicību tikai palielinājis.”

Krievijas autoritārisms pats rada sava sabrukuma apstākļus. Pie varas esošais autokrāts pieņem svarīgākos lēmumus pats. Jo lielākas bailes viņš izraisa apkārtējiem, jo mazāk ticamu informāciju viņš saņem. Cenšoties aizsargāties no visaugstākstāvošā dusmām, bet vienlaikus arī saraust bagātības, autokrāta uzticības personu loks cenšas līdz valdnieka ausīm aizdabūt tādus faktus, kurus viņš pats vēlētos uzzināt.

Autoritārais valdnieks ir pārliecināts, ka visu zina labāk par citiem, bet šī pārliecība balstās pakļauto paustajos melos. Tā ir fundamentāla autoritārisma problēma. Tieši tāpēc autoritārais līderis ir gan visvarens, gan vienlaikus arī ārkārtīgi ievainojams. Ievainojams, pirmām kārtām, sistēmas izgāšanās gadījumā, un tieši ar tādu izgāšanos Krievijai ir darīšana šodien. Putina ģeopolitika ir izveidota uz melu un korupcijas pamatiem un ir izrādījusies aplama. Tas ir bijis mēģinājums reanimēt 20. gadsimta ģeopolitiku mūsdienās, kad ekonomika un tehnoloģijas ir svarīgākas par ģeogrāfiju.

Cilvēka atgriešanās

Aiz Putina uzstutētā ģeopolitiskā vairoga slēpjas tukšums, ko labāk nemaz nemēģināt saprast. Iespējams, viņš vēlējās izveidot kārtējo krīzi, lai nezaudētu varu, bet tikai pārrēķinājās ar mērogiem. Iespējams, viņš gribēja atriebties ukraiņiem par pret viņu vērstajiem apvainojumiem un aizgāja pārāk tālu. Neviens no šiem motīviem nav attaisnojams. Jebkurā gadījumā šie motīvi ir ietērpti ģeopolitikas valodā, kas paredz nerēķināšanos ar cilvēku dzīvībām. Realizējot jebkuru “ģeopolitisko” projektu, varai cilvēks pārstāj būt nozīmīgs.

Ja Krievijai vispār ir kāda nākotne, tad ģeopolitikai tajā nedrīkst būt vietas, tāpat Krievijas valdībā nedrīkst atrasties šīs melnās maģijas sekotāji. Nedrīkst atrasties vieta ārēju draudu publiskai kultivēšanai, ienaidnieka tēla veidošanai un tirdzniecībai ar nacionālajiem aizvainojumiem, ko it kā izraisījušas atņemtas teritorijas. Robežām ir jāzaudē pašreizējais izfantazētais sakrālums. Jo robežas vienmēr ir mākslīgas. Tās ir karu, impēriju sagrūšanas, sarunu, nejaušu lēmumu un kļūdu rezultāts. Tās ir zemē apglabātas kaujas. To atrakšanai būtu jānosaka aizliegums.

Ja vien vispār ir iespējams runāt par jebkādām pozitīvām katastrofas sekām, tad tas ir ģeopolitiskā pasaules skatījuma morālais bankrots. Tāpēc, ka tas ir skats uz pasauli no bumbvedēja kabīnes. Šajā bumbvedējā sēž ne tikai Krievijas kara aizšķīlēji, bet arī visi, kuri cenšas attaisnot karu “lielvalstu politikas” valodā.

Maksims Trudoļubovs, Informācijas aģentūras LETA tulkojums.